Psihiatre Krista Mieze: Vēršanās pēc palīdzības ir drosmes, nevis vājuma pazīme
Kampaņā Viss ir Norm.a ik mēnesi piedāvājam viena cilvēka reālu stāstu par to, kā viņš vai viņa mācās sadzīvot ar savas psihiskās veselības vajadzībām. Otrais no kopumā divpadsmit ir Annas stāsts par nesuicidālu paškaitējumu. Katrs stāsts, potams, ir unikāls un ne vienmēr konkrētie traucējumi visiem izpaužas vienādi. Vēl svarīgāk – ne vienmēr tos var mazināt ar vienām un tām pašām metodēm. Tomēr ir dažas kopīgas lietas, kas vieno visus stāstus: ir svarīgi palīdzēt atpazīt simptomus un brīdi, kad cilvēks pats tos vairs nespēj regulēt, lai savlaicīgi lūgtu palīdzību līdzcilvēkiem un uzticamiem speciālistiem.
Šoreiz vēstuli Annai un citiem, kas saskārušies ar paškaitējošu uzvedību, uzrakstījusi sertificēta ārste-psihiatre Krista Mieze no Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra. (Annas stāstu par nesuicidālu paškaitējumu var izlasīt vai noskatīties šeit).
Pašievainojoša uzvedība skar ne tikai pusaudžus un jauniešus, bet arī pieaugušos, tāpēc speciālista ieteikumi noderēs jebkura vecuma cilvēkiem, kuri saskārušies ar pāridarījumu sev vai atpazinuši paškaitējošu uzvedību savā līdzcilvēkā.
Sveika, Anna!
Uzskatu, ka tā ir liela drosme un uzdrīkstēšanās publiski runāt par savu pieredzi. Tāpat man ir liels prieks, ka esi vērsusies pēc palīdzības, neskatoties uz to, ka Tavs līdzšinējais ceļš nav bijis viegls. Domāju, ka Tava personīgā pieredze būs pavērsiena punkts ne tikai kādam, kas cieš no kā līdzīga, taču līdz šim nav saņēmis atbilstošu palīdzību, bet arī Tev pašai.
Ar nesuicidālu paškaitējumu saprot tīši veiktas pašsavainošanas darbības bez pašnāvnieciska nolūka, un tās var izpausties dažādi, piemēram, kā sevis griešana, galvas dauzīšana, ādas dedzināšana, priekšmetu norīšana vai, kā Tavā gadījumā, ādas skrāpēšana, un parasti šāda rīcība tiek novērota indivīda emocionālās krīzes kontekstā.
Kā jau minēji, paškaitējums nav apzīmējams kā konkrēta slimība, taču līdz šīm pasaulē ir izpētīts, ka šādas darbības visticamāk var norādīt uz iespējamiem psihiskās veselības sarežģījumiem, kas vēl vairāk uzsver, ka profesionāla palīdzība ir nepieciešama. Tu savā stāstā atklāj, ka ciet no robežstāvokļa personības traucējumiem, un paškaitējums patiešām ir viena no visspilgtākajām šo traucējumu iezīmēm, taču jāatceras, ka tie nav vienīgie iespējamie psihiskās veselības sarežģījumi. Kā piemērus var minēt arī depresiju un trauksmi. Turklāt tie var kombinēties, tāpēc ir ļoti būtiski noskaidrot, kas ir šīs rīcības pamatā. Ir noskaidrots, ka visbiežāk nesuicidāla paškaitējuma gadījumā cilvēks šādā veidā cenšas izlikt savas dusmas, sevi sodīt, radīt normālas sajūtas, novērst uzmanību no kā satraucoša. Cilvēki ir ziņojuši, ka šādas darbības veikuši kā saucienu pēc palīdzības, lai justu atvieglojumu pie krasām emocionālām svārstībām un atbrīvotos no spriedzes.
Jebkāda veida tīšs paškaitējums nekādā gadījumā nedrīkst tikt atstāts bez ievērības, jo var būt potenciāli veselību un dzīvību apdraudošs, pat tādā gadījumā, kad nav bijis vēlmes šķirties no dzīves. Tā kā ir izpētīts, ka atkārtotas nesuicidāla paškaitējuma darbības divkāršo pabeigtas pašnāvības risku, mēs nevaram runāt par nesuicidālu paškaitējumu pilnīgi atrauti no pašnāvnieciskas uzvedības. Tu atklāti dalies, ka Tev ir domas, ka gribētu mirt, lai arī Tevī ir pārliecība, ka sev to nekad nenodarīsi. Arī tā ir viena no pašnāvnieciskas uzvedības izpausmēm, lai arī ārēji šķiet samērā nekaitīga un tiek klasificēta kā viegla. Jāmin, ka, piemēram, jau Tevis minēto robežstāvokļa personības traucējumu gadījumā var vienlaicīgi līdzās pastāvēt gan nesuicidāls paškaitējums, gan pašnāvnieciska uzvedība, un ne vienmēr šie abi uzvedības modeļi ir skaidri izšķirami. Tāpēc ir svarīgi noteikt rīcības motīvus un pamatā esošus iespējamos psihiskās veselības sarežģījumus, lai pēc iespējas efektīvāk atrastu individuālus risinājumus, nospraustu konkrētus ārstēšanas mērķus un mazinātu atkārtotu darbību riskus.
Domāju, ka ir svarīgi apzināties, ka savās problēmās neesi viena. Ik gadu Latvijā Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta redzeslokā nonāk ap 1500 pacientu, kas ir veikuši tīšu paškaitējumu bez letāla iznākuma, tomēr lielākais vairums šo gadījumu reģistrēti netiek. Viena no lielākajām problēmām ir sabiedrībā iesakņojušies aizspriedumi, kas nemudina laicīgi vērsties pēc palīdzības - mūsu līdzcilvēki turpina slēpt savus pārdzīvojumus, baidoties no apkārtējo nosodījuma.
Mani ļoti iedvesmo Tevis sacītais, ka praktiski neesi saskārusies ar stigmu jeb aizspriedumiem no līdzcilvēku, draugu un kolēģu puses, bet, gluži pretēji, esi pieredzējusi izpratni un atbalstu. Man ir neviltots prieks, ka esi atradusi cilvēkus, ar kuriem vari brīvi dalīties savos pārdzīvojumos! Šī pozitīvā pieredze var kalpot kā izcils piemērs ne tikai cilvēkiem, kas cieš no kā līdzīga, bet arī apkārtējiem. Joprojām valda mīts, ka paškaitējuma darbības tiek veiktas, lai pievērstu apkārtējo uzmanību vai manipulētu, taču realitātē cilvēku nomoka dziļi personiski pārdzīvojumi un visbiežāk radītās pēdas tiek rūpīgi slēptas zem apģērba vai citādi.
Tu stāsti, ka Tava pirmā medikamentu lietošanas pieredze nav bijusi izteikti pozitīva, un tā tiešām nereti var gadīties, jo katrs esam individuāls. Tomēr, no otras puses, tas ir bijis ļoti nozīmīgs atspēriena punkts, atrodot tieši Tev atbilstošus individuālus risinājumus. Tu esi meklējusi sev piemērotus veselības aprūpes speciālistus, ko uzskatu par panākumu atslēgu, jo, manuprāt, ārkārtīgi liela nozīme ir atbalstošai un nenosodošai videi, kā arī labam savstarpējam kontaktam ar speciālistu.
Uzskatu, ka par šo problēmu ir jārunā plašāk, un Tu esi iekustinājusi ļoti svarīgu, taču sabiedrībā maz apspriestu tēmu. Paldies, Anna, ka publiski dalījies ar savu dziļi personisko un iedvesmojošo stāstu! Un atceries – vēršanās pēc palīdzības ir drosmes, nevis vājuma pazīme!
