Psihiatrs Daniels Šamburskis: Demence nav normāla novecošana – tā ir slimība
Kampaņā Viss ir Norm.a ik mēnesi piedāvājam vienu reālu stāstu par to, kā cilvēks no mūsu vidus mācās sadzīvot ar kādas psihiskās veselības vajadzībām. Devītais no kopumā divpadsmit ir Ingunas stāsts par demenci senioriem. Katrs stāsts, protams, ir unikāls un ne vienmēr konkrētie traucējumi visiem izpaužas vienādi. Vēl svarīgāk – ne vienmēr tos var mazināt ar vienām un tām pašām metodēm. Tomēr ir dažas kopīgas lietas, kas vieno visus stāstus: ir svarīgi palīdzēt atpazīt simptomus un brīdi, kad cilvēks pats tos vairs nespēj regulēt, lai savlaicīgi lūgtu palīdzību līdzcilvēkiem un uzticamiem speciālistiem.
Vēstuli Ingunai un citiem, kas saskārušies ar demences radītiem traucējumiem kādam no tuviniekiem, uzrakstījis psihiatrs Daniels Šamburskis (Ingunas stāstu var izlasīt vai noskatīties šeit).
Sveiki, Inguna!
Paldies par uzdrīkstēšanos dalīties ar savu stāstu, kaut runāt par šo pieredzi nav viegli. Jūs mierpilni, stipri un bez liekulības dalījāties par to, kas satricina daudzas ģimenes. Tomēr cilvēki bieži nedalās dažādu iemeslu dēļ. Gan nespēj atrast īstos vārdus, gan sabiedrības aizspriedumi traucē par to runāt.
Noskatoties interviju, nevaru nepamanīt, cik grūti Jūsu ģimenei gājis. Vēlos uzslavēt par izturību atbalsta sniegšanā sev tuvajam cilvēkam. Jūsu stāsts noteikti pamudinās citus laicīgi vērsties pēc palīdzības un veiksmīgi to saņemt. Neapšaubāmi, ir ļoti grūti izjust to, ko jutāt laikā, kad bija vairāk jautājumu nekā atbilžu. Līdzīgā situācijā atrodas neskaitāmi cilvēki ne tikai Latvijā, bet arī citur pasaulē. Kā minējāt, daudzi nemaz nezina, kas ir demence un ko tā nozīmē.
Demence ir progresējošu neirodeģeneratīvu slimību grupa, kurai raksturīga ne tikai atmiņas un koncentrēšanās, bet arī pašaprūpes un citu ikdienā nepieciešamu iemaņu zaudēšana. Demence nav normāla novecošana – tā ir slimība.
Demences priekšvēstneši visbiežāk ir trauksme, nomāktība, miega traucējumi un citas ar uzmanības un atmiņas spējām šķietami nesaistītas sūdzības. Demencei progresējot, parādās izteiktāki traucējumi, kas saistīti arī ar cilvēka uzvedību, motivāciju, spējām sevi aprūpēt, kā arī personību. Pēdējo ir grūti pieņemt, tam nepieciešams atbalsts. Demences skarto piederīgajiem to izdodas atrast katram savā veidā – vienam tas ir psihiatrs, neirologs vai ģimenes ārsts, citam tas var būt labākais draugs, kaimiņš vai mācītājs.
Katrs stāsts ir unikāls, un es nekad nebeidzu apbrīnot cilvēku iekšējo virzītājspēku, lai sniegtu vislabāko palīdzību saviem mīļajiem.
Līdzīgi kā citas veselības problēmas, demence var skart ikvienu no mums, un tas liek atcerēties, ka nedalāms ir ne tikai cilvēka ķermenis un prāts, bet arī mūsu attiecības ar tuviniekiem, individualitāte un personība.
Liels izaicinājums demences ārstēšanā ir aprūpes organizēšana, jo šī slimība paliek ēnā, pateicoties sabiedrības aizspriedumiem un maldiem, ka cilvēkam būtu vienkārši jāļauj mierīgi aiziet. Demences ārstēšana ir simptomātiska, kas nozīmē, ka mūsdienu medicīnai nav pa spēkam izārstēt tās cēloni. Jāpiebilst, ka šobrīd ir virkne pētījumu, kuros tiek meklēti medikamenti, kas varētu demenci izārstēt. Domājams, tas ir tikai laika jautājums, kad zāles tiks atrastas.
Jo agrākā vecumā sākas demence, jo sliktāka prognoze, un šādā gadījumā ārstēšanu būtu jāuzsāk iespējami ātri. Ģimenes ārsti ir ļoti zinoši un centīgi, taču aprūpes organizēšanā būtu jāpieslēdzas arī psihiatram vai neirologam.
Lielāko daļu palīdzības cilvēkam, kuru skārusi demence, veido tieši piemērotas aprūpes identificēšana un nodrošināšana, kā arī atbalsta sniegšana slimniekam un tā ģimenei. No pieredzes – tā tas ir ne tikai Latvijā, bet arī citviet pasaulē. Savā ikdienas ārsta praksē teju lielākā konsultācijas daļa paiet, tieši sniedzot praktiskus padomus, paskaidrojot, kā pieteikt un nodrošināt aprūpi. Man jāpiekrīt, ka, paralēli stāstam par veselības aprūpi cilvēkiem ar demenci, diemžēl ir vērojama izteikta senioru diskriminācija. Tas notiek arī ar tiem vecāka gadagājuma cilvēkiem, kuriem nav garīgās veselības traucējumu.
Kļūst ļoti skumji, dzirdot cilvēkus sakām – tur vairs neko nevar darīt, jo tas ir vecums. Tam tā nevajadzētu būt.
Strādājot ārpus Rīgas, slimnīcas “Ģintermuiža” uzņemšanas nodaļā, teju katru dežūru saskaros ar situāciju, kad slimnīcā nokļūst cilvēks cienījamos gados, kurš dzīvo pilnīgi viens Latvijas lauku rajonā, balansējot un pateicoties kaimiņu vai citu cilvēku, nevis savas ģimenes atbalstam.
Liels paldies par lēmumu ar savu pieredzi palīdzēt citiem, iedrošinot vērsties pēc palīdzības!
