Atkarību speciālists un mācītājs Māris Ķirsons: Atkarība ir slimība – viltīga, mulsinoša un varena

Kampaņas “Viss ir Norm.a” trešais mēnesis ir veltīts tēmai par atkarību no narkotikām, un savā pieredzē par atkarību no marihuānas dalās Pēteris. Savā stāstā Pēteris atklāj arī pieredzi, kas saistīta ar viņa attiecībām ar dievu. Par kāda augstāka spēka vietu savā atbrīvošanās no atkarībām ceļā nereti runā arī citi atkarību skarti cilvēki. Tāpēc mums, kampaņas autoriem, bija svarīgi par augstāka spēka lomu atkarības ārstēšanā uzklausīt arī kāda speciālista viedokli. Ar atkarību speciālistu un mācītāju Māri Ķirsonu sarunājas Marta Krivade, viena no kampaņas “Viss ir Norm.a” idejas autorēm.

• Māris Ķirsons kopā ar ārstu komandu ikdienā strādā klīnikā “Akrona 12”, kur palīdzība cilvēkiem, kuri cieš no atkarības, tiek sniegta, izmantojot Minesotas 12 soļu programmu. Māris Ķirsons astoņdesmito gadu sākumā pēc narkologa Jāņa Stradiņa lūguma Latvijas ārstus iepazīstināja ar Anonīmo alkoholiķu (AA) darbības principiem un Minesotas 12 soļu programmu. Drīz pēc tam vairāki speciālisti devās stažēties uz ASV un Latvijā atkarīgie cilvēki sāka veidot AA sapulces. Šodien AA sapulces ir tūkstošiem Latvijas cilvēku ikdienas ārstēšanās sastāvdaļa. 
• Šogad ASV  ir publicēts zinātnisks pārskats par AA efektivitāti. Tajā apkopoti 27 pētījumu rezultāti un tajos piedalījušies 10 500 alkoholiķu. Viens no secinājumiem – ar AA palīdzību cilvēkiem izdodas biežāk turpināt dzīvi skaidrā, nekā cita veida terapijas programmās.
• Lai arī intervijā Māris biežāk min atkarību no alkohola, jo tas ir biežāk sastopamais atkarības veids Latvijā, AA principi tiek piemēroti praktiski jebkurai vielu vai procesu atkarībai.

Vai Tu pats esi atkarīgs?

Vai pāvests ir katolis? Jā, es dzēru un lietoju narkotikas astoņpadsmit gadus. Skaidrā esmu četrdesmit trīs gadus. Beidzot padevos 1977. gadā. Astoņas reizes izgāju detoksu (medikamentoza terapija, ko izmanto psihoaktīvu vielu lietošanas ietekmē izraisītas psihozes, smagu paģiru, akūtas intoksikācijas un psihotisku traucējumu gadījumos – red. piez.), bet pēc septiņām atsāku dzert. Minesotas programmu izgāju trīs reizes un atsāku dzert pēc visām – jo man jau nav jādara tas, kas citiem. Es taču esmu inteliģents, man viss ir skaidrs. Atkarīgajiem bieži ir tik ilgi jācieš, jo viņi savu atkarību cenšas kontrolēt un dažādos veidos sevi mānīt paši ar savu intelektu.

Es to ikdienā novēroju arī savos pacientos – tie, kuri iziet Minesotas trīs nedēļu programmu un pēc tam nedara to, ko viņiem iesaka darīt AA, atsāk dzert. Tad viņi atgriežas Minesotas programmā un, kā es smejoties saku, nāk pakaļ maģistra grādam. Nesen kāds man teica: “Es domāju, ka tagad visu zinu, bet nedarīju to, kas atkarīgajam jādara katru dienu.” Tagad šis cilvēks ir izdzīvojis gadu un var redzēt, ka viņa pieeja ir pavisam cita. Viņš grib iemācīties arī darīt, ne tikai zināt. Angliski ir tāds teiciens It works if you work it – tas strādā, ja tu to pielieto. 

Māri, lūdzu, izskaidrojiet, kāda ir AA būtība!

Pirmkārt, es atzīstu, ka alkohols ir stiprāks par mani un beidzu cīnīties. 

AA programmas pamatā ir padošanās un savas bezspēcības atzīšana alkohola priekšā. Latvijā ir ļoti modē “cīnīties” ar alkoholu, bet, kamēr es ar kaut ko cīnos, pastāv ilūzija, ka es uzvarēšu. Taču ir jāpadodas. Tieši jāatzīst sava bezspēcība alkohola priekšā, nevis jāpakļaujas apkārtējo spiedienam, jo man kāds to lūdz darīt vai es to daru kāda cita dēļ. Padošanās var nebūt vienkārša, jo cilvēkam ir vajadzība pēc cīņas – bez tās pazūd varonīgā dzīves drāma. Vēl tikai uzliec fonā Vāgneru un cīnies! Bet te, lai padotos, pat nauda nav jāmaksā – AA programma ir pieejama visiem un bez maksas. Taču ir augsta “iestājmaksa” –  jācieš ir tik daudz, līdz man pietiek, es atzīstu savu bezspēcību un atzīstu, ka tā dzīvot es vairs negribu. 

Minesotas 12 soļu programma balstās Anonīmo alkoholiķu sistēmā un, izejot šo programmu, iespējams apgūt AA principus koncentrētā veidā. Taču nav tā, ka tu izej Minesotas programmu, visu zini un vairāk nekas nav jādara. Ja cilvēks iziet šo programmu un neko vairāk nedara, drīz vien viņš atsāk dzert. Atkarība ir slimība – viltīga, mulsinoša un varena. Tāpēc pēc Minesotas programmas iziešanas ir obligāti jāturpina ārstēšanās AA sapulcēs. Rīgā ir iespējams atrast sapulces kaut katru dienu un tās pieejamas praktiski visās Latvijas pilsētās. Sapulces veido paši atkarīgie un tas ir apliecinājums, ka šī pieeja strādā – sadraudzība ar sev līdzīgiem ir neatņemama ārstēšanās sastāvdaļa. Taču šī pieeja strādā pie noteiktiem nosacījumiem.

Otrkārt, es beidzu mēģināt izdibināt, kāpēc es dzeru.

Ja es braucu ar mašīnu un jūtu, ka to sāk vilkt uz vienu pusi, es izkāpju ārā un redzu, ka riepa ir tukša. Šādā situācijā nestāvu un nedomāju, kāpēc riepa ir tukša. Nē! Es skatos – johaidī, riepa tukša! Kaut kas jādara! Iemesla zināšana nemaina situāciju. Galvenais jautājums ir – ko es tagad darīšu. Latīņu valodā ir teiciens analysis paralysis jeb analīzes paralīze. Kamēr es analizēju, es neko nedaru. Vienalga, kā un kāpēc es nonācu tur, kur esmu, svarīgākais ir, ka es te esmu ar tukšu riepu, es tā vairs nevaru un negribu braukt un tagad man ir jārīkojas.

Treškārt, es atsakos no pirmās glāzes/devas.

Tātad – riepa tukša, ko es tagad darīšu? Cīņa neder, no tās riepa neuzpildīsies. Vēl es varu apņemties visu mūžu nedzert. Atkal tā ļoti varonīgi – es tagad visu mūžu! Tas ir tik cēli, salīdzinot, piemēram, ar to, ka man ir jāpanāk tikai šīs pirmās glāzītes vai devas neņemšana. Taču tieši tā tas strādā. Pirmās glāzes nedzeršana nozīmē, ka pēc tam cilvēkam ir izvēles brīvība, ko darīt tālāk. Taču, ja es iedzeru pirmo, tad ar manu izvēles brīvību ir cauri – es dzeršu otro, trešo, ceturto un tālāk. Viss scenārijs ir zināms. 

Kā sev palīdzēt neiedzert pirmo? Es klientiem saku: “Ok, tu tagad gribi dzert, bet sarunā ar sevi tā –  ja es rīt no rīta nožēlošu, ka vakar neiedzēru, uzreiz varēšu plēst prom uz šņabja bodi!” Nav bijis tā, ka kāds ir nožēlojis to, ka neizdzēra pirmo. 

Nedzeršanu nevar panākt ar gribasspēku. Tiem gudriniekiem, kuri sludina gribasspēku, es iesaku nākamreiz, kad ir caureja, pamēģināt pielietot gribasspēku. Rezultāts būs tieši tāds pats. 

Atkarība ir ķīmiski izraisīta psihoze. Psihoze ir tad, kad cilvēkam zūd kontakts ar realitāti, un atkarīgajam tas notiek brīdī, kad viņš lieto šo ķīmisko vielu vai kādu procesu (piemēram, azartspēles). Tātad tas arī ir tas, ar ko ir jātiek galā – nevis ar kaut kādiem eventuāliem iemesliem, kāpēc šī ķīmiskā atkarība ir izveidojusies. 

Ceturtkārt, es uzturu kontaktu ar citiem, kuri dara visu iepriekš aprakstīto.

AA sapulcēs cilvēki viens otru atbalsta, saprot un neanalizē. Viņi ir kopā skaidrības realitātē, visi kopā iet cauri un piedzīvo to pašu – neiedzer pirmo glāzi un veido jaunu personību, kura nedzer. Šajā ceļā visi sastopas ar tām pašām grūtībām, tāpēc arī palīdzēt vislabāk var tie, kuri ar to saskārušies paši. Grūtības un prieki šajā procesā visiem ir vienādi. 

Reizēm cilvēki kaut ko lieto, jo vēlas zaudēt kontaktu ar realitāti – tā ir pārāk neciešama. 

Jā, ja tev patīk rezultāti, dari to! Tava izvēle. Bet ar laiku tā pašradītā realitāte kļūst neciešama. Te gan ir viena prāta īpatnība – dzērājam smadzenēs nav izdzēšamas pirmās labās atmiņas par dzeršanu, tās nekad neizzūd. Sliktās atmiņas – tās gan zūd! Alkoholiķi bieži atceras tikai tās labās atmiņas un domā: “O, iedzeršu un būs tik forši kā toreiz!”. Nu, pamēģini! Ja tā patiešām būs un tev patiks rezultāts, turpini! Taču, ja esi nonācis līdz tam, ka rezultāts vairs nepatīk, kaut ko ir jāsāk darīt. 

Esmu satikusi cilvēkus, kuri pārtrauc dzert, bet rodas sajūta, ka līdz ar to viņiem zudis viss dzīvesprieks un interese par dzīvi.

Šis ir ļoti svarīgs jautājums. Cilvēka personību veido notikumi un prakses, kas atkārtojas. Tātad, vienkārši pārtraucot dzert, tas vēl neizveido jaunu personību. Pati no sevis tā neatnāks – tikai tāpēc, ka esi beidzis dzert, tava jaunā personība, kas prot, piemēram, gūt prieku bez vielu palīdzības, neradīsies. Tieši tāpēc ir nepieciešams šis regulārais kontakts ar līdzīgiem cilvēkiem AA sapulcēs, jo viņi visi veido sev jaunu personību un sastopas ar līdzīgiem izaicinājumiem. Kamēr vecā personība ir klātesoša un, piemēram, ir kaut ko apņēmusies vai ar prātu izlēmusi, ka šoreiz būs citādi (vai, teiksim, cilvēkam ir iešūta ampula), tikmēr nekas nemainīsies. Pat, ja atkarīgais nelieto vielas, ar šādu attieksmi viņš patiesībā turpina darīt to, ko darīja. Personība ir vecā, un līdz ar to rezultāti būs tie paši. 

Pastāstiet, kā AA cilvēki veido šo jauno personību?

Ir jāpraktizē notikumi, kuri atkārtojas. Viens, ko AA uzsver – no rīta, kad pamodies, lūdz, lai augstākais spēks tev palīdz neiedzert pirmo glāzi. Neiedzerot pirmo glāzi, parādās izvēles brīvība – tu esi atvērts jaunām iespējām. Piemēram, sāc piedzīvot to, ka pats sev patīc. Ka vari uz sevi paļauties. Citi cilvēki var uz tevi paļauties. Tev nav jāmelo. Tas viss veido jauno personību. Starp citu, tas, ka vairāk nav jāmelo, dzīvi padara daudz vienkāršāku. 

Runājot par labajām atmiņām, kas neizzūd, kamēr sliktās kaut kur izplēn –  2016. gadā sēdēju pie Rīgas Pasažieru ostas un pēkšņi atcerējos, kā garšoja Leinenkugel’s alus. Pēdējā reize, kad to dzēru, bija 1956. gadā. Un 60 gadus vēlāk es atceros, cik labi tas garšoja! Tādā brīdī sev saku: “Dievs, palīdzi man tagad neiedzert to pirmo malku!”. 

Otru lietu iemācījos no hokejista Sanda Ozoliņa, kamēr viņš bija Rīgas “Dinamo” kapteinis. Iet spēle un pēkšņi viņš pieprasa taimautu. Pēc tam dzeram kafiju un es prasu, kāpēc viņš pārtrauca spēli. Ozoliņš atbild: “Es manīju, ka kaut kas te sāk iet ne tā, tāpēc pārtraucu.” Tā arī es savām domām par labajām atmiņām kādreiz saku: “Ok, tagad taimauts!”. Vajag uz 20 sekundēm pārtraukt par to domāt. Pārtraukt domu procesu. 

Vēl vienu paņēmienu iemācījos no kādas lielas ASV bankas izpilddirektora, kurš stāstīja par savu nedzeršanas pieredzi. Viņš aizgāja uz bāru, kur savulaik mēdza iet katru darba dienu. Bārmenis viņam uzsauc: “O, sen neredzēts! Ar ko dzersi viskiju?”. Un tajā brīdī šis baņķieris atcerējies visu, kas nāk kopā ar viskiju: pārtrūkusi filma, mašīna grāvī, pamodies policijas iecirknī, sieva jau sarunājusi juristu laulības šķiršanai, bērni pateikuši – ja sāksi dzert, vari par mums aizmirst. Baņķieris bārmenim saka: “Paldies, zini, man neko nevajag!” Uzlicis  uz bāra letes naudu un izgājis laukā. To arī es sev kādreiz jautāju – ko es gribu kopā ar to glāzi? Nē, paldies!

Un šādus paņēmienus iemācās no citiem cilvēkiem, kuri paši to praktizē un dalās savā nelietošanas pieredzē. 

Ir cilvēki, kuri netic augstākajam spēkam un Dievam. Kā rīkoties viņiem?

(Smejas). Viņi ne tikai tic, bet jau ir pakļāvušies augstākajam spēkam – alkohols, narkotikas, azartspēles, iepirkšanās ir viņa augstākais spēks! Tas ir tas, ko viņi dievina, ap ko viņi organizē savu dzīvi. AA programmā runa nav par Dievu, kurš dzīvo baznīcā. Runa ir par garīgumu. Garīgums ir visa nesataustāmā realitāte. Vai kādreiz esi sataustījusi mīlestību? Prieku? Skumjas? Nē! Taču esi to pavisam reāli piedzīvojusi.

Reizēm man lepni paziņo – esmu ateists! Es atbildu ar humoru – ateists ir tas, kurš dzīvo tualetē. Citādu ateistu nav. Katrs cilvēks kaut ko dievina – tā var būt nauda, sekss, vara, intelekts, bet ap kaut ko katrs organizē savu dzīvi. Tas ir viņa augstākais spēks. Es varu dievināt arī savu prātu, bet, izrādās, ka tas nevar visu atrisināt. Prātam ir brīnišķīga spēja analizēt. Taču, kā jau noskaidrojām, kamēr es analizēju, tikmēr neko nedaru – varbūt manī rodas prieks, ka esmu kaut ko izanalizējis. Es saprotu, kāpēc esmu sācis dzert. Taču mēs redzam, ka ar to nepietiek, lai turpmāk kaut kas notiktu citādi. 

Ja tev patīk tas garīgais piedzīvojums, ko tu piedzīvo baznīcā, ej uz baznīcu. Bet garīgu pārdzīvojumu var sasniegt arī, piemēram, mūzikā vai AA sadraudzības sapulcēs, esot kopā ar sev līdzīgiem cilvēkiem. 

Arī baznīcā sakām – mēs ticam svētai sadraudzībai. Nevis svētai atšķirībai, nevis svētai vienatnei. Jo sadraudzībā es iederos, es varu būt tāds, kāds es esmu, mani tur pieņem. Šiem cilvēkiem patiešām rūp mana labklājība, jo man beidzot pašam tā rūp. Katrs no mums, pirmkārt, gādā par sevi. Tāpēc brīdī, kad es ārstējos kāda cita dēļ, tas nestrādā.

Un ja cilvēks jūtas tik nevērtīgs, ka viņš pat nevar atrast to savu “es”, kura dēļ ārstēties?

Sākumā jau viņš nezina, kas tas “es” vispār ir. Nevajag sarežģīt. Sākumā viss, ko man vajag, ir zināt, ko es vairāk negribu. Ko es gribu – es nezinu. Un tad ir tie darbarīki, kurus es lietoju, lai nepiedzīvotu atkal to, ko negribu. Tikai šodien. Pa vienai dienai. Un tā es ļaujos izvēles brīvībai un jaunām iespējām, un sāk veidoties mana jaunā personība, mans jaunais “es”.

Pirmais princips ir padošanās. Kā vieglāk padoties?

Ja esi pietiekami daudz cietis. Tāpēc es saku – jo, sliktāk, jo labāk. Tad, kad ir pietiekami slikti un es to vairāk negribu, tad esmu gatavs mācīties no tādiem cilvēkiem, kuri ir panākuši dzīves kvalitāti, pēc kādas mana sirds ilgojas. Ir jāpadodas tam, ka alkohols ir stiprāks par mani. Neviens mani uz to nav piespiedis. Un jāatzīst, ka man nekas nav skaidrs, izņemot tas, ka es vairāk tā negribu. 

Ko darīt atkarīgā tuviniekiem?

Parasti viņi aiz mīlestības mēģina atkarīgo cilvēku glābt vai, kā paši saka – atbalstīt. Tā ir līdzatkarība. Kamēr atkarīgu cilvēku pasargā no viņa rīcības seku piedzīvošanas pilnā apmērā, tikmēr viņam nav nekādas intereses kaut ko mainīt. Angļu valodā atkarīgā tuvinieka veselīgai rīcībai ir savs apzīmējums – ir jāpraktizē tough love jeb sīkstā mīlestība. Tā paredz, ka aiz mīlestības pret otru, es ļauju viņam piedzīvot savas rīcības sekas pilnā apmērā. Arī, ja tas nozīmē atstāt viņu ar savu atkarību. 

Visbiežāk tās ir sievas, kuras iejūtas savā lomā un neapzināti nojauš – ja es šo vīrieti neglābšu, būšu “bezdarbniece”. Kā tad es savu dzīvi aizpildīšu? Otrs variants, ko arī mēdzu novērot, ir jušanās pārākam pār atkarīgo – es esmu tas pareizākais, kurš palīdz nepareizajam. Arī bērni atkarīgu cilvēku iemanās izmantot – pagaida, kad tēvam ir paģiras, un lūdz, lai viņiem kaut ko nopērk. 

Atkarīga cilvēka ģimenē visi ģimenes locekļi iejūtas savās lomās – slimi ir visi un jāārstējas ir visiem. Tāpēc ārstēšanas procesā ir svarīgi iesaistīt ģimenes locekļus, jo arī viņiem jāsāk iestudēt savas jaunās lomas, jāveido jaunas personības. Minesotas programmā ģimenes terapija ir obligāta sastāvdaļa. Manā praksē bieži gadās, ka sieva atved vīru un lūdz viņu izārstēt. Tad man jāsaka – atvaino, viņš te nav vienīgais slimais. Tāda lieta kā izolēta pataloģija nepastāv. Nevienā gadījumā! Jebkura slimība iespaido visu ķermeni kopumā, tāpēc jāārstējas ir visiem.