Atteikšanās no grādīgajiem dzērieniem jau 20 gadus. Ģitārista Kaspara Zemīša pieredze

Alkohola lietošana vai tieši pretēji – pilnīga atteikšanās ir katra cilvēka brīva izvēle. Savā viedoklī un pieredzes stāstā dalās ģitārists Kaspars Zemītis, kurš alkoholam teicis "nē" jau 20 gadus. Viņš atklāj, ka jaunībā viens dzēriens bieži vien beidzies pret rīta gaismu, taču pēc atmešanas sapratis, ka dzīves un mūzikas patiesais skaistums atklājas tikai skaidrā prātā.

Dzēru bez mēra izjūtas

Mūziķis Kaspars Zemītis alkoholu nelieto jau vairāk nekā pusi sava mūža. "Ir cilvēki, kuri iedzer ik pa laikam, lai nedaudz atslābinātos, taču es tā nespēju. Man nav mēra izjūtas," viņš atzīstas.

Jaunībā viens dzēriens ar draugiem bieži beidzies ar to, ka Kaspars mājās atgriezies tikai no rīta. Lūzuma punkts noticis mūziķa grupas biedra Ingara Viļuma kāzās. "Toreiz kārtīgi sadzēros, pat pazaudēju mantas," atceras Kaspars. "Sapratu, ka jāmēģina atmest, jo dzērumā neizturos sevis cienīgi, nemaz nerunājot par to, ka reibumā arī spēlēju sliktāk."

Kopš tās liktenīgās reizes stipros dzērienus Kaspars lietojis tikai vienreiz. "Biju apsolījis saksofonistam Gintam Pabērzam kārtīgi iedzert viņa kāzās. Izdzēru vienu malciņu, un man ar to pietika. Kāda jēga?"

Atmešana – cīņa ar sevi

Sākumā atturēties no alkohola neesot bijis viegli, jo Kaspars ar grupu turpinājis uzstāties ballēs, kāzās un citos pasākumos, kuros vienmēr bijis alkohols. "Citi respektēja manu izvēli nedzert. Tā drīzāk bija cīņa ar sevi, jo šķita, ka bez grādīgajiem dzērieniem nav jautrības," viņš stāsta.

Taču ar laiku Kaspars sapratis, ka dzīves un mūzikas patiesais skaistums atklājas tikai skaidrā prātā. "Ja dzīve šķiet pelēka, ar alkoholu cilvēks sevi no iekšpuses "izkrāso". Atmetot dzeršanu, iemācījos novērtēt dzīves īstās krāsas. Man patīk īstas lietas, piemēram, akustiskā ģitāra, kurā nav pilnīgi nekā elektroniska, vai klavieres, kurām nav "demo" podziņas. Kļūdas, spēlējot šādus instrumentus, arī ir īstas un "garšīgas", tā nav digitālā fikcija. Līdzīgi esmu sapratis, ka emocijas un svētku izjūta ir patiesi īsta tikai bez alkohola."

Kaspars atrada iekšējo spēku un papildu motivāciju vairs nelietot alkoholu, pievēršoties reliģijai. "Kāds varbūt teiks, ka esmu fanātiķis, bet tolaik atradu savu ticību un sapratu, ka, svētdienā ejot uz baznīcu pēc ballītes, sajūtas nav tādas pašas kā skaidrā prātā. Gribēju sev un citiem pierādīt, ka neesmu tik vājš, lai nespētu atmest," viņš piebilst.

Tiem, kuri vēlas atmest dzeršanu, mūziķis iesaka paskatīties no malas uz līdzcilvēkiem, kuriem "ragi dūņās". "Redzot kādu, kurš reibumā sastrādā muļķības, sapratīsi, cik labi ir atturēties."

Skatuves dzīve nenozīmē nemitīgu bohēmu

Daudziem šķiet, ka mūziķa karjera bez uzdzīves nemaz nav iedomājama, taču Kaspars uzsver, ka, viņaprāt, alkoholam uz skatuves nav vietas: "Es nespētu nospēlēt savu programmu, ja būtu iedzēris kaut vai gramu. Protams, uz trim akordiem var trāpīt arī dzērumā, bet man tas nav interesanti, man vajag jaunus izaicinājumus."

Daži mākslinieki pirms uzstāšanās gan mēdzot iedzert, lai atbrīvotos no lampu drudža. Tomēr, kāpjot uz skatuves reibumā, mākslinieks var neatgriezeniski sabojāt savu reputāciju, it īpaši mūsdienās, kad jebkurš to var nofilmēt un publicēt. Nav brīnumlīdzekļu, kas pirms uzstāšanās palīdzētu tikt galā ar uztraukumu.

"Arī es pirms koncertiem uztraucos, taču ir vērts atcerēties, ka es taču mīlu to, ko daru – esmu mācījies, vingrinājies. Pat, ja es nospēlēšu kādu šķību noti, tas nav iemesls visu manu priekšnesumu padarīt neīstu – jo, ja esmu iedzēris, tās vairs nav tikai manas emocijas, bet arī alkohola dotās emocijas." 

Mūziķis uzskata, ka bohēmai un dzeršanai nav jābūt sinonīmiem: "Ja cilvēks mīl mūziku un mīl to, ko dara, tā arī ir bohēma – tu vari dzīvot šajā mīlestībā. Es, piemēram, esmu "kaifā" no ģitārspēles. Ja katram izdotos atrast savu aicinājumu, pasaule būtu ļoti laimīga."

Pamācīšana nepalīdz

Saviem trim dēliem Kaspars nav kategoriski aizliedzis lietot alkoholu, bet ir dalījies savā pieredzē. "Mans tētis mīlēja iedzert, un tad gāja visādi. Iespējams, mums tas ir gēnos," viņš stāsta. "Tāpēc savus dēlus esmu brīdinājis un stāstījis, cik grūti man gāja ar alkoholu. Varbūt mans piemērs viņus pozitīvi ietekmēs, bet pamācīšana, manuprāt, nepalīdz – katram pašam savā dzīvē ir jāatrod spēcīgi argumenti, kāpēc kaut ko lietot vai nelietot. Manuprāt, jebkuram cilvēkam, kurš sevi par kaut ko uzskata, gribas būt pašam un šajā dzīvē kaut ko dot, nevis tikai gaidīt no citiem. Tas varētu būt spēcīgākais arguments, kāpēc atteikties no alkohola," rezumē mūziķis.