Ārste-psihiatre Natālija Bērziņa: Apkārtējo spiediens vēl vairāk var saasināt ēšanas traucējumus
Kampaņā Viss ir Norm.a ik mēnesi piedāvājam viena cilvēka reālu stāstu par to, kā viņš vai viņa mācās sadzīvot ar savas psihiskās veselības vajadzībām. Piektais no kopumā divpadsmit ir Kristas stāsts par anoreksiju. Katrs stāsts, protams, ir unikāls un ne vienmēr konkrētie traucējumi visiem izpaužas vienādi. Vēl svarīgāk – ne vienmēr tos var mazināt ar vienām un tām pašām metodēm. Tomēr ir dažas kopīgas lietas, kas vieno visus stāstus: ir svarīgi palīdzēt atpazīt simptomus un brīdi, kad cilvēks pats tos vairs nespēj regulēt, lai savlaicīgi lūgtu palīdzību līdzcilvēkiem un uzticamiem speciālistiem.
Vēstuli Kristai un citiem, kas saskārušies ar ēšanas traucējumiem, uzrakstījusi Natālija Bērziņa, ārste-psihiatre, Rīgas Stradiņa universitātes Psihiatrijas un narkoloģijas katedras asistente, RSU Zinātniska grāda pretendente (Kristas stāstu par anoreksiju var izlasīt vai noskatīties šeit).
Sveika, Krista!
Vēlos sākt ar pateicību Tev par iekšējo spēku un atklātību gan darbā ar savu saslimšanu, gan piekrītot izpaust savas jūtas plašākam cilvēku lokam. Zinu, ka tas bija grūti un satraucoši, taču Tu to paveici! Tu pārvarēji noliegumu, kas bieži vien mums traucē pieņemt palīdzību un atbalstu.
Neirotiskā anoreksija ir viens no ēšanas uzvedības traucējumu veidiem, kuru attīstība ir saistīta ar vairākiem faktoriem. Visbiežāk šie traucējumi parādās pusaudžu vecumā - no 14 līdz 18 gadiem. Biežāk meitenēm, taču var būt arī zēniem. Faktori, kas saistīti ar neirotiskās anoreksijas attīstīšanos ir, piemēram, noteikta veida audzināšana ģimenē, bioloģiskie faktori, kā arī ģenētiskā predispozīcija jeb gēni, kuru esamība palielina iespēju saslimt ar neirotisko anoreksiju. To ietekmē arī sociālie faktori. Mēs zinām, ka ir dažādi sporta veidi vai profesijas, kur zemāks svars ir nepieciešams, taču tam nevajadzētu būt vienīgajam ķermeņa etalonam, ko plaši reklamētu sabiedrībā.
Pēdējo gadu laikā novērojama īpaša uzmanība pret tievumu un diētām, ko piemini arī Tu, un tas diemžēl atstāj ietekmi uz pusaudžiem, kāpinot ēšanas uzvedības traucējumu rašanās risku. Mums nav jāseko kaut kādam vienam izskata standartam, jo individualitāte ir visvērtīgākā – tā rada iespēju izpausties, būt sev pašam. Arī Tu atzīsti – iemesli svara zaudēšanai var būt ļoti dažādi, taču tos ir nepieciešams uzzināt, lai rastu iespēju mainīt savus priekšstatus, domas un uztveri.
Tu salīdzini savas ēšanas grūtības ar atkarību. Sākot badoties, tiešām varētu parādīties pat viegla eiforijas sajūta, kas turpmāko ēšanas uzvedību padara par vēlamu, daļēji neļauj apstāties. Šādi cilvēki nokļūst situācijā, kur badošanās un svarā krišanās kopā ar izmainītu priekšstatu par savu ķermeni un grūtībām to pieņemt, noved pie iznākuma, kad arvien turpinās svara mazināšana, līdz rodas tik izteiktas fiziskās veselības problēmas, kas var apdraudēt dzīvību. Krista, Tu paveici milzīgu darbu, Tu esi spējīga neiet zemāk par pieļaujāmo zemāko svara robežu. Es uzskatu, ka tā noteikti ir uzvara ceļā uz atlabšanu.
Bieži līdzcilvēki var nepamanīt vai noliegt problēmu, līdz neiestājas ievērojams svara zudums, un tas aizkavē palīdzības meklēšanu. Arī sabiedrības attieksme mēdz kavēt vēršanos pie speciālista - ir bailes no nosodījuma vai atstumšanas. Bezpalīdzības izjūta vai grūtības iegūt autonomiju var radīt nepieciešamību pēc kontroles, kā tas bieži ir cilvēkiem ar neirotisko anoreksiju - vismaz man ir kontrole pār savu ķermeni.
Neirotiskā anoreksija ir veids, kā cilvēks mēģina kontrolēt apkārt notiekošo situāciju, taču bieži vien tas ir kliedziens pēc palīdzības. Slimojot ar neirotisko anoreksiju, cilvēks var izjust spiedienu no ģimenes puses, kas var vēl vairāk saasināt ēšanas traucējumus un radīt vēl intensīvāku pretdarbību.
Vēlos uzsvērt nepieciešamību iesaistīt ārstēšanas procesā ģimenes locekļus, kā arī nepieciešamību viņus izglītot par traucējumu būtību un psiholoģiskiem mehānismiem. Arī ģimenes locekļiem kaut kādā posmā ir nepieciešams psiholoģisks atbalsts, tāpēc nevajadzētu baidīties lūgt palīdzību.
Ir arī labas ziņas. Ja neirotiskā anoreksija tiek ārstēta, līdz divām trešdaļām anoreksijas pacientu sasniedz pilnīgu vai vismaz daļēju psihiskās veselības stāvokļa uzlabošanos. Ārstēšanas process prasa vairāku speciālistu kopīgu darbu, kā arī laiku un paša cilvēka pacietību, bet palīdzēt ir iespējams.
Krista, es pilnīgi piekrītu Tevis sacītajam, ka ir ļoti svarīgi izglītot sabiedrību nevis par skaistuma standartiem, bet par to, kāds ir veselīgs ķermenis un kas ir veselīgs dzīvesveids. No savas puses vēl vairāk gribētu uzsvērt - ir jārunā arī plašāk par to, kas ir līdzsvarots psihoemocionlais stāvoklis. Man šķiet šī ir ļoti laba ideja, paldies Tev par tās aktualizēšanu! Ar savu stāstu esi izgaismojusi ļoti svarīgu tēmu, kuru sabiedrībā vai nu baidās apspriest, vai arī nevērtē pietiekami nopietni. Īpaši jāatceras, ka cilvēkiem ar neirotisko anoreksiju pastāv augstāks risks saslimt ar depresiju, sociālo trauksmi un obsesīvi kompulsīviem traucējumiem.
Viena no grūtībām, ar ko sastopas cilvēks ar neirotisko anoreksiju, ir priekšstats par ķermeni un ķermeņa tēla pārmaiņas. Cilvēkam ar neirotisko anoreksiju ir ļoti grūti saskatīt reālas ķermeņa izmaiņas un apzināties negatīvās sekas, ko badošanās atstāj uz fizisko veselību.
Vai zini, kas vēl ir ļoti vērtīgi, Krista? Tā ir tava rīcība, Tavas domas par to, kā sev palīdzēt, kā ar to strādāt, Tavi mērķi. Tu savā stāstā uzsvēri citu cilvēku atbalsta nozīmi. Paldies, ka pēc neveiksmīgām pieredzēm ar palīdzības saņemšanu medicīnas sfērā, esi drosmīga un apņēmusies atkārtoti vērsties pēc palīdzības! Paldies, ka tomēr uzticējies speciālistiem!
No sirds novēlu Tev būt tikpat stiprai, kāda jau ilgstoši esi! Novēlu smelties iekšējo spēku darbam ar sevi ģimenes un speciālistu atbalstā, jo darbs ar sevi un mūsu stratēģiju izkopšana darbam ar psihoemocionālām grūtībām, ēšanas paradumiem, problēmu risināšanu būtībā ir nepātraukts (protams, ar noteiktām individuālām atšķirībām). Darbs ar sevi dzīves laikā nenozīmē, ka nav cerības - tā jau ir cerība un ceļš, ko katrs izvēlas iet.
