Kampaņā Viss ir Norm.a ik mēnesi piedāvājam vienu reālu stāstu par to, kā cilvēks no mūsu vidus mācās sadzīvot ar savas psihiskās veselības vajadzībām. Astotais no kopumā divpadsmit ir Ofēlijas stāsts par šizoafektīviem traucējumiem. Katrs stāsts, protams, ir unikāls un ne vienmēr konkrētie traucējumi visiem izpaužas vienādi. Vēl svarīgāk – ne vienmēr tos var mazināt ar vienām un tām pašām metodēm. Tomēr ir dažas kopīgas lietas, kas vieno visus stāstus: ir svarīgi palīdzēt atpazīt simptomus un brīdi, kad cilvēks pats tos vairs nespēj regulēt, lai savlaicīgi lūgtu palīdzību līdzcilvēkiem un uzticamiem speciālistiem.

Vēstuli Ofēlijai un citiem, kas saskārušies ar šizoafektīviem traucējumiem, uzrakstījusi psihiatre Liene Sīle (Ofēlijas stāstu var izlasīt vai noskatīties šeit).

Sveika, Ofēlija!

Ieraugot Tevi, pirmais, ko iedomājos – cik Tu esi skaista ar rotaļīgajiem zilajiem matiem! Klausoties Tavu stāstu, rodas iespaids, ka savos divdesmit plus gados jau esi tik daudz “izsāpējusi”. Paldies par dalīšanos ar savu stāstu, tas noteikti ir smagi - atkal un atkal atcerēties visus zaudējumus, bet Tu noteikti esi cilvēks, kurš spēs iedvesmot citus justies saprastiem un pieņemtiem!

Klausoties Tevī, var just, ka cilvēks ir izglītojies psihisko traucējumu raksturošanā – terapijas iedotās prasmes Tu lieliski spēj kognitīvi “apstrādāt”, raksturot savu veselības stāvokli. Šizoafektīvi traucējumi pieder šizofrēniskā spektra traucējumu grupai, kurā vēl varam ieraudzīt akūtus psihotiskus traucējumus, šizofrēniju, šizotipiskus traucējumus un ar murgainām idejām saistītus traucējumus, tos visus vieno kopīga klīniskā iezīme – psihotisks sindroms. Arī savā stāstā Tu piemini halucinācijas, domas, ka kāds “varbūt ir dzīvoklī”. Citi cilvēki izjūt ietekmes, izsekošanu, pat nāves bailes no neredzamiem ļaundariem, citiem atkal liekas, ka ir pārmērīgi vareni un grandiozi.

Principā dzīve ar psihotisko simptomu epizodisku klātbūtni nozīmē nepārtrauktu “realitātes testēšanu” – redzēt atšķirību starp apdraudošām lietām īstajā pasaulē un paša smadzeņu neirobioloģijas radītu greizu pasaules attēlojumu.

Kas vēl ir īpašs Tavai minētajai diagnozei – šizoafektīvi traucējumi? Šo traucējumu psihotiskiem simptomiem ir jānorit kopā ar garastāvokļa izmaiņām. Tu vairākkārt piemini depresiju, bet ir arī cilvēki, kuriem psihotiski simptomi norit paralēli ar garastāvokļa pacēlumiem jeb mānijas epizodēm. Tevi vairākkārt skārušas depresijas epizodes, kas norit paralēli ar domāšanas traucējumiem – atpazinu klasiskos depresijas simptomus kā interešu zudumu, morālu un fizisku nogurumu, sevis vainošanu un bezcerības sajūtu, pat suicidālas domas. Vēl noteikti ir jāatzīmē kognitīvo funkciju izmaiņas – kā Tu pareizi atzīmē, ka nepabeidzi skolu, nevari iejusties darba vidē. Tas noteikti nav slinkums vai ļaunprātīga izvairīšanās no darba.

Šizofrēniskā spektra traucējumiem var novērot sašaurinātu uzmanību, samazinātas koncentrēšanās spējas, lēnāku ātrumu funkcijām, kas atbild par jaunu lietu iemācīšanos, kā arī ātrāku nogurumu intelektuālās slodzes gadījumā.

Bet visiem cilvēkiem nav jābūt vienādiem – mēs dzīvojam laikmetā, kad nodarbošanos piemēro individuālam cilvēkam, nevis otrādi. Un ikdienas funkcionēšanas atjaunošana mūsdienās ir tikpat svarīgs ārstēšanās mērķis kā simptomu mazināšana.

Klausoties Tavu stāstu, sajutos bēdīgi par ciešanām daudzu gadu garumā. Nav jau ierīces, kas spētu izdzēst mūsu negatīvo pieredzi un pārdzīvojumus, katram cilvēkam ir savas rētas dvēselē, un Tavs vēstījums noteikti kādam palīdzēs pieņemt lēmumu meklēt palīdzību. Nepalikt vienam ar savām ciešanām noteikti ir solis, kas katram būtu jāveic ceļā uz kvalitatīvu dzīvi.

Diagnoze nav tas, kas definē personību, tas ir tikai medicīnisks termins, kas mums palīdz labāk orientēties ķermenī un simptomos, ieteikt ārstēšanu; personība ir katrs cilvēks, un katra dzīve ir vērtība.

Protams, bērnības pieredzēm ir nenoliedzami liela ietekme visā tālākajā cilvēka dzīvē, arī psihisko traucējumu izpausmē kā provakators var būt traumatiski dzīves notikumi. Savā stāstā atceries, ka jau pusaudža gados, pat varbūt agrāk, bija “vēstneši” par savādu uzvedību, domām un sajūtām, bet nebija, kas ievērotu un palīdzētu.

Sabiedrības izglītošana ir kopīgi mums veicams uzdevums, lai katrs pieaugušais zinātu šo trauslo robežu starp normālu pusaudžu uzvedību un izmaiņām, kad nepieciešama palīdzība, lai pusaudzim nepieaugtu iekšējais apjukums un tas nenovestu pie sevis sodīšanas un paškaitējuma. Paldies par Tavu darbu sabiedrības izglītošanā un cilvēku iedrošināšanā vērsties pēc palīdzības! Tavā stāstā ir daudz sāpīgu atmiņu un arī pārdzīvojumu par bērnību un pusaudža gadiem – mēs nevaram mainīt faktus, bet virzīties uz priekšu, veidojot apzinātu cilvēka dzīvi, meklējot stipros resursus.

Paldies, ka dalies ar saviem novērojumiem, kas smagos emocionālos brīžos palīdz, un cik būtisks ir sociālais atbalsts. Emocionāli nozīmīgie un tuvie cilvēki ir ne tikai mūsu ģimene – tie var būt cilvēki mums līdzās, mūsu vienaudži. Arī Tavā dzīvē ir savi stiprie atbalsta punkti, kas veicinājuši atveseļošanos. Arī Tu noteikti kādam jau esi un kļūsi par svarīgu pagrieziena punktu ārstēšanās procesā.

Klausoties Tavā stāstā, liekas, ka esi ar savu darbu terapijā iemācījusies orientēties starp  realitāti un saviem simptomiem un arī atrast līdzsvaru savam emocionālajam stāvoklim. Un paldies par atklāto vēstījumu – ka šie traucējumi visticamāk būs visu dzīvi, tādēļ ir tik būtiski kļūt par ekspertu pašam savām domām, emocijām un uzvedībai.

Šizofrēniskā spektra traucējumus cilvēki neizvēlas – tie vienkārši “čuč” mūsu individuālajā ģenētikā, ko tālāk var ietekmēt tūkstošiem faktoru, un kādā brīdī slimība sāk izpausties. Tas ir normāli saņemt palīdzību kādas saslimšanas gadījumā, savukārt visas slimības izpausmes nav jāpieņem kā “norma”. Par sevi ir jārūpējas un jāizturas pašam pret sevi ar iejūtību.

Saprotu, ka ceļš līdz medikamentozajai terapijai Tev ir bijis ar “cīņu” arī pret savām pārliecībām. Ir prieks, ka izjūti medikamentu labo klīnisko efektu savā dzīvē. Tiešām, mūsdienās psihiatrijā medikamentozā terapija ir kļuvusi par vienu no stūrakmeņiem ārstēšanā, medikamenti - tā ir iespēja līdzsvarot smadzenēs noritošos bioķīmiskos procesus, lai cilvēkam ļautu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Es piekrītu, ka psihiskās saslimšanas ir tiešām tikai vēl vienas orgānu sistēmas saslimšanas – tās nevienu nepadara par mazvērtīgāku cilvēku. Iedomājies – ja mums ir iespēja, piemēram, cukura diabēta pacientam sniegt dzīves kvalitāti ar insulīna preparātiem, tad kādēļ lai šizoafektīvu traucējumu gadījumā nepalīdzētu ar antipsihotiskiem medikamentiem un antidepresantiem?

Nevienam nav jāsadzīvo ar blakus parādībām – ja tādas gadās, noteikti jāizrunā traucējošais ar psihiatru un kopīgi jāpieņem lēmums par medikamentu maiņu. Savukārt kopā ar psihiatru atrodot veiksmīgāko individuālo medikamentozās terapijas risinājumu, ilgtermiņā būs iespēja simptomus kontrolēt – iespējams, pazudīs “savādās un biedējošās” domas galvā, mazināsies trauksme, kļūs retākas panikas lēkmes.

Šai saslimšanai ir raksturīgi paasinājumi un miera periodi jeb remisijas, tādēļ ārstēšanās ir nepieciešama ilgtermiņā. Arī sadarbība ar speciālistiem jāplāno ilgtermiņā. Ideālajā pasaulē visi speciālisti būtu piemēroti visiem cilvēkiem, bet pasaule nav ideāla, tādēļ var izrādīties, ka pirmais speciālists, pie kā vēršas, nav īstais speciālists tieši Tev. Jebkuri veselības traucējumi, īpaši psihiskie, ir ļoti personisks pārdzīvojums, var gadīties, ka līdz Tu satiec speciālistu, pie kura jūties saprasta, droša un gaidīta, var nākties piedzīvot arī vilšanos. Jāatceras, ka terapeitisko attiecību veidošanā ir iesaistīti divi cilvēki, kurus vieno savstarpēja cieņa, uzticēšanās un darbs kopīgam mērķim – mazināt slimības radītos ierobežojumus personiskiem sasniegumiem individuāli nozīmīgajā sociālajā, romantiskajā un profesionālajā dzīvē.

Ar cieņu Dr. Liene Sīle, psihiatre