Diagnoze kā atvieglojums: Madaras stāsts par dzīvi ar robežstāvokļa personības traucējumiem
Robežstāvokļa personības traucējumi – tā nav ne gripa, ne cūciņas, kas sākas un pāriet. Diagnozi saņēmu 2016. gadā, taču atskatoties saprotu, ka tā man ir no dzimšanas. Mammai bija ļoti smagas dzemdības, piedzimu ar trim nabassaites riņķiem ap kaklu, un neiroloģijā man bija diezgan slikts vērtējums – ārsti ieteica pavērot, kas būs. Mani vienmēr uzskatīja par raudulīgu, agresīvu, emocionālu bērnu. Bija uzvedības problēmas. Es čiepu naudu vecākiem, dedzināju ugunskurus, ko nedrīkstēja darīt.
Biju ļoti labs bērns, bet vienlaikus – ļoti nepaklausīgs un problemātisks bērns. Citi neticēja, ka tā var būt. Tā bija staigāšana pa robežām. Varēju pārslēgties mirkļa ātrumā. Varēju pēkšņi sadusmoties, mest lietas, kliegt, skriet prom. Gāju prom no mājām, nezin’ cik reižu… Pirmie paškaitējuma gadījumi, ko atceros, bija jau bērnudārza vecumā, kad apzināti graizīju rokas vai seju un pati sev kniebu, lai kaut kā atbrīvotos no iekšējā spiediena, sāpēm un tukšuma izjūtas. Pusaudža vecumā savukārt visu norakstīja uz pubertāti.
Lūzums notika, kad pārstrādājos. Tagad ir moderni par to runāt, bet pirms četriem, pieciem gadiem izdegšanas sindroms vēl nebija tik aktuāla tēma, bet es to piedzīvoju. Tas bija murgs visiem, jo nevarēju nevienu sapulci pavadīt bez asarām, kliegšanas un iešanas prom. Likās, ka visi mani apdraud. Likās, ka visi no manis novērsīsies un pametīs. Regulāri graizīju rokas, ļoti daudz lietoju alkoholu, negāju ārā no mājām. Līdz draugi un tuvākie cilvēki teica: “Madara, tev ir problēma. Tev ir jāiet pie ārsta tāpēc, ka tu uzvedies neadekvāti.”
Ļoti daudzi no manis novērsās. Zaudēju vairākus labus draugus, jo katru reizi, kad viņi atnāca ciemos, es atradu iemeslu un neapzināti izprovocēju konfliktu, kura rezultātā kļuvu neadekvāta. Varēju kliegt, mest lietas. Darba devējs tolaik apmaksāja psihiatru. No sākuma aizgāju pie psihoterapeites, kura ieteica vērsties pie psihiatra. Jau pirmajā tikšanās reizē tika uzstādīta diagnoze – robežstāvokļa personības traucējumi. Izrakstīja arī medikamentus, lai es varētu sākt atgriezties pie jēdzīgas dzīves, jo tas murgs, kurā biju vairāk nekā gadu, mani vedināja uz pašnāvības domām. Biju bēdīga katru rītu, ka joprojām pamostos, jo vakaros lūdzos, kaut es miegā nomirtu.
Kad briesmoni nosauc vārdā, tas vairs nav nezināms briesmonis
Diagnoze nāca kā ļoti liels atvieglojums tāpēc, ka beidzot tapa skaidrs, kas ar mani notiek. Tās lēkmes, ko piedzīvoju, bija kaut kas neaprakstāms. Ar prātu sapratu, ka gribētu, lai tas beigtos, taču neko nevarēju izdarīt. Likās, ka man ir vājš raksturs, ka esmu neaudzināta, ka vienkārši esmu slikts cilvēks, kurš slikti izturas pret cilvēkiem, kas viņu mīl.
Diagnoze vismaz iedeva skaidrību un atbildes, kāpēc esmu rīkojusies tā, kā rīkojos. Izpētot vairāk, sapratu, ka ir risinājums. Ka to ir iespējams apturēt, mainīt. Tas bija priecīgs notikums – toreiz ļoti priecīga gāju mājās, zinot, ka tam ir vārds. Kad briesmoni nosauc vārdā, tas vairs nav nezināms briesmonis.
Biežāk man ir agresijas lēkmes. Tagad esmu izkopusi pašrefleksiju līdz līmenim, kad zinu, ka lēkme tuvojas, un es varu aiziet prom. Agrāk to nemācēju. Varu arī brīdināt, ka tagad tā neesmu es – tagad tas ir robežstāvokļa personības traucējums, kas nāks ārā.
Tas ir milzīgs, sažņaudzošs vilnis, kas sagrābj visus manus iekšējos orgānus un saspiež. Es nevaru ieelpot, un vienīgais veids, kā varu iegūt elpu, ir kliedzot. Fizisks sasprindzinājums, kas sprāgst. Tad man gribas triekt dūri vai kliegt, vai abus reizē. Sākt raudāt un kliegt. Tajā brīdī esmu ļoti neizvēlīga izteicienos un vārdos.
Pamatā tas ir naids pret sevi, ko paužu. Es it kā mēģinu panākt, ka cilvēki no manis atsakās, un tad es tiešām varēšu apliecināt, ka esmu pilnīgi nederīga, ka esmu slikts cilvēks, ka mani neviens nemīl. Es uzbrūku citiem ar apgalvojumu, ka viņi par mani domā sliktu, lai gan patiesībā tas iepriekš nav uzpeldējis. Nekad neesmu uzbrukusi kādam fiziski. Esmu metusi kaut ko pa gaisu tikai, lai izlādētos. Kad jau atgūstu elpu, varu ritmiski sākt elpot. Pēc tam nāk ārkārtīgs nogurums, nožēla, kauns.
Bēdu viļņi man ir salīdzinoši reti. Viens no tiem bija, kad nomira vecmāmiņa. Tā ir nesenākā lēkme, kas man bijusi. Gandrīz pirms gada. Tad graizu rokas un neko nevaru izdarīt. Nevaru paelpot, man liekas, ka nomiršu, viss sāp, nevaru pat paraudāt. Vai arī sāku raudāt un nodarbojos ar paškaitējumu. Caur to, ka redzu – man ir slikti, tek asinis, kaut kādā veidā nomierinos. Esmu mēģinājusi to aizvietot ar ko tādu, lai vismaz nepaliek rētas, taču nekas nav palīdzējis. Tā ir ķēde – ja esmu ļoti bēdīga, tikai fiziskas sāpes var novērst manas emocionālās sāpes.
Tādos brīžos ir liela tieksme lietot alkoholu un aizmirsties tajā. Noslāpēt, aizmigt. Taču tas ne vienmēr nozīmē, ka es pamodīšos, un tas būs beidzies. Es varu vairākas dienas censties to attālināt, lietojot alkoholu, un beigās tāpat sagraizīt rokas.
Kopš zinu diagnozi, dzīves kvalitāte uzlabojusies
Zemākais punkts bija tad, kad draugi un ģimene aizsūtīja mani pie ārsta. Es vairs nespēju komunicēt ar cilvēkiem, pārstāju strādāt, nedēļām gulšņāju mājās, dzēru, graizīju rokas, negāju ārā, nemazgājos. Kad saņēmos aiziet uz darbu, visus noslaucīju gar zemi sapulcēs ar dusmu un agresijas lēkmēm. Kopš man ir diagnoze un kopš zinu, kas tas ir, gājis tikai labāk. Dzīves kvalitāte ir uzlabojusies.
Man bija bail, ka visus pazaudēšu. Apskaidrības mirkļos sapratu – ja domāju par pašnāvību, tas nav veids, kā dzīvot. Taču pamatā palīdzēja citu cilvēku draudzība un mīlestība, neskatoties uz to, kā es izturējos pret viņiem. Sapratu, ka nedrīkstu tā turpināt, jo vienā brīdī tiešām būšu viena pati un kaut ko sastrādāšu. Mana ģimene pateica paldies, ka aizgāju pie ārsta, jo viņiem bija visgrūtāk.
Uzzinot diagnozi, ļoti daudz pati pētīju, jo pirms tam par to nebiju neko dzirdējusi. Zināju veģetatīvo distoniju un depresiju, bet nezināju, ka pastāv robežstāvokļa personības traucējumi. Sāku lasīt par simptomiem un daudz ko par sevi atklāju. Tagad varu atpazīt, kad traucējumi tuvojas – pat pēc sīkām niansēm. Piemēram, es pārstāju tīrīt māju, man ir vienalga, es kāpju pāri, metu drēbes, dusmojos uz sevi, sāku sev pārmest. Tad zinu, ka jāsāk uzmanīties, jābrauc biežāk ciemos pie kāda. Šie simptomi signalizē, ka nebūs labi, un vajag “izreaģēt” vai nu caur sportu, vai satikšanos ar labiem draugiem. Uz labo emociju viļņa kaut kā izkāpt pašai no tā ārā.
Cilvēki nezina, kas ir robežstāvokļa personības traucējumi. Kā palīdzēt?
Cilvēki nezina šo slimību un manu uzvedību mēdz iztulkot sev ērtā veidā – kā sliktu raksturu, psihā, psihopāte. Ir bijis, ka darbā zaudēju kontroli un pārkāpju robežas. Pēc tam ir grūti atgriezties sabiedrībā, satikt tos cilvēkus, paskatīties viņiem acīs, jo zinu, ka viņi domā – esmu ar vāju raksturu, izlaists cilvēks, pilnīgi nenormāla. Citreiz mēģinu stāstīt par slimību, bet pretī saņemu atbildi, ka izmantoju savu slimību un sevi žēloju.
Mamma ir mēģinājusi citiem radiniekiem skaidrot, ka man ir diagnoze, es eju pie ārsta un dzeru zāles, taču kāda radiniece teica: “Nē, mūsu ģimenē nekādu slimo nav!”. Viņa nezināja neko par šo diagnozi un nespēja to pieņemt. Nezināšana nozīmē neizpratni. Cilvēki ir iemācījušies, kas ir depresija, apmēram zina, kas ir veģetatīvā distonija, bet manu diagnozi nezina. Interesanti, ka daudzi netic, ka man ir slimība. Ikdienā tas nav kā uz pieres rakstīts. Vienīgi pēc rētu klātajām rokām var pateikt. Daļa cilvēku nav gatavi dzirdēt, pat ja es būtu gatava stāstīt.
Ja man ir slikti, pārsvarā sēžu mājās un neeju ārā ar karogu, uz kura rakstīts, ka man ir robežstāvokļa personības traucējumu lēkme. To neredz ļoti daudz cilvēku. Ja par to stāstu, viņi ir pārsteigti un nesaprot, par ko es runāju, netic, nezina šo slimību.
Tie, kuri zina, saprot manas reakcijas. Visi, kuriem esmu paskaidrojusi vairāk, parasti ir pateicīgi. “Paldies, ka tu mūs tajā ievedi! Ja varam tev kaut kā palīdzēt, dod ziņu. Ja tev ir slikti, tad zvani, iesim ārā.” Saņemu daudz atbalsta. Man patīk, ja pajautā: “Ko es varu darīt, ja redzu, ka tev ir slikti? Kas tev var palīdzēt?”. Mana ģimene, piemēram, zina, ka tajā brīdī jāiet prom vai jāpārtrauc saruna, lai mani neizprovocētu. Mēs beidzam sarunu. Ja gribi zināt, kā palīdzēt, labāk pajautā, nevis izdari spriedumus un novērsies. Labākā palīdzība ir mudinājums iet pie ārsta un pēc tam – atbalsts, nevis novēršanās. Lai ir sajūta, ka cilvēks nav viens šajā procesā.
Tieku galā pašas spēkiem, bez zālēm
Kad psihiatrs izrakstīja zāles, pēc mēneša no tām sākās alerģija. Tāda, ka es varēju arī nomirt. Biju slimnīcā sešas nedēļas, audzēju atpakaļ ādu, kas bija nonākusi no ķermeņa. Pēc tam pie tā ārsta aiziet vairs nevarēju, jo bija ļoti smags atiešanas sindroms. Šīs zāles ir pakāpeniski jāsāk dot un pakāpeniski jānoņem. Taču, tiklīdz sapratām, ka alerģija ir no zālēm, tās nogrieza kā ar nazi, un es nevarēju normāli funkcionēt, raustīju valodu, nevarēju padomāt, svīdu, karsu, salu. Paveicās, ka slimnīcā bija medmāsa, kas iepriekš bija strādājusi Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Viņa mani ļoti pieskatīja – staigāja uz pirkstgaliem, jo zināja, kam eju cauri.
Sapratu, ka zāles vairāk nedzeršu, jo man ir bail. Ka vienīgais veids, kā dzīvot tālāk, ir analizēt, ko es kurā brīdī domāju, kāpēc reaģēju tā, kā reaģēju. Vienalga, vai tas ir kaut kas absolūti ierasts, vai stipras, spēcīgas emocijas, es vienmēr uzdodu sev jautājumus. Kāpēc es tā reaģēju? Kāpēc mani tas sadusmo? Kāpēc mani tas aizskar? Kāpēc es par to priecājos? Kāpēc man ir svarīgi, lai tas cilvēks man raksta vai neraksta? Kāpēc es baidos, ka no manis novērsīsies? Kas man liek domāt, ka kāds varētu novērsties?
Nemitīgs paškoučings par emocijām. Reizēm tas ir nogurdinoši, jo ir kļuvis par ieradumu – es visu laiku domāju, kāpēc baidos, kāpēc nebaidos, kāpēc gribu, kāpēc negribu. Tas ir vienīgais veids, kā spēju bez zālēm turpināt dzīvot kvalitatīvu dzīvi. Ļoti reti man ir tādi izvirdumi. Divreiz, trīsreiz gadā. Agrāk bija katru dienu.
Tas ir ļoti smags darbs ar sevi, bet es rekomendēju. Ja kaut ko varu ieteikt, tad iesaku šo, jo, dzerot zāles, es jutos labi, bet likās, ka tas viss ir meli. Pati es nejustos labi. Vismaz šobrīd esmu pārliecināta, ka patiesībā jūtos labi, jo tas ir darbs, kuru esmu izdarījusi pati, nevis iedzērusi tableti no rīta. Šie jautājumi tevi ved pie patiesības. Es baidos, ka visi mani pametīs, un meklēju tam pierādījumus. Kad nevaru atrast pierādījumus, saku: “Madara, nebaidies, ka tevi visi pametīs! Nesāc uzvesties bērnišķīgi, prasot mīlestības apliecinājumus!”
Ir bijušas pāris reizes, kad man likās, ka esmu vesela. Visiem teicu, ka man bija robežstāvokļa personības traucējumi, bet vairs nav. Nāca atgriezeniskā saite: “Madariņ, tev ir! Tā ir kaut kāda daļa no tavas dzīves. Tā ir maliņā, bet tu nedrīksti iemigt. Visu laiku ir jāseko sev līdzi.” Taču var dzīvot ļoti labu dzīvi. Man ir ļoti laba dzīve tagad. Grēks sūdzēties! Es zinu, ka man sevi ir ļoti jāpieskata. Ja neizgulēšos, tas būs pirmais ceļš, ka varu palikt viegli uzbudināma un viegli aizkaitināma, agresīvāka, nekā cilvēki, kas nav izgulējušies.
Ar mani nav vienkārši sadzīvot – nekad nezinu, kas notiks
Par attiecībām un bērniem. Es domāju, ka neveidošu ģimeni. Vismaz šobrīd. Ne tāpēc, ka tā būtu poza. Es nesaku, ka šis ir akmenī kalts. Ja būs, tad būs. Taču apzinos, ka nevaru sadzīvot ar citiem. Ka viņi mani sāk kaitināt trešajā, ceturtajā dienā. Šī slimība var būt gan iedzimta, gan iegūta. Varbūt man tā ir iedzimta, taču es to nezinu. Es nenovēlētu savam bērnam neko tādu.
Tagad varu visu ko pateikt, un pēc gada būt precējusies un ar bērnu, bet šobrīd liekas, ka es nevaru veidot ģimeni, un lielākoties esmu ar to mierā. Dažreiz paliek sevis žēl, taču domāju, ka tas būtu diezgan mokoši. Ļoti agri izvācos no mājām. Man vajadzēja savu telpu, jo visi mani kaitināja un kaitina joprojām. Ja ir jādzīvo ar kādu kopā, man ir ļoti svarīga vienatne, savs ritms, savs režīms, savs bardaks. Viss savs. Te es jūtu, ka slimība ietekmē mani, manu nākotni un dzīvi.
Es apzinos, ka neesmu vienkāršs cilvēks, ar kuru sadzīvot. Es nekad nezinu, kas notiks. Bieži gadās, ka sēžu ar labākajām draudzenēm kafejnīcā, dzeram šampanieti un ēdam kūku, un pēkšņi man viņas apnīk. Man paliek garlaicīgi, draudzenes kļūst kaitinošas, un es neko tur nevaru izdarīt. Man nepatīk, ka viņas ar mani runā, es sāku kasīties un saku: “Meitenes, man ir jāiet mājās!”.
Draudzenes ir ļoti interesantas, es viņas ļoti mīlu un viņas ir superīgākās draudzenes pasaulē, taču tas notiek. Un, ja nu tas notiek man, esot ar bērnu? Tādos brīžos saprotu, ka to nav iespējams apvienot. Darbu gan. Esmu veiksmīga darbā, vienmēr esmu bijusi mērķtiecīga, un man liekas, ka tas arī ir simptoms, jo eju līdz pēdējam. Pazaudēju realitāti.
Pēdējo reizi pārstrādājos februārī liela projekta ietvaros. Tajā brīdī man pietrūka cilvēka, kas pateiktu: “Madara, ja tu izgulēsies, strādāsi daudz labāk, nekā tad, ja 48 stundu būsi darbā.” Es nepārspīlēju, tas bija stulbi! Tajā brīdī man likās, ka tas ir vienīgais veids, un es neredzēju nevienu apkārt, kā apmaldījusies klīdu. Kad izgulējos, likās, ka esmu izkāpusi no murga. Tad sapratu, ka tas bija robežstāvokļa traucējums. Tas bija atklājums sev pašai – ka arī tā tas var izpausties.
Vairāk sargāt savas robežas un mazāk spiest uz citu robežām
Izlasīju pāris populārzinātniskus rakstus, tad pārslēdzos uz akadēmisko datubāzi un studēju to, lai saprastu, ko mācās terapeiti, kad viņi mācās par šo traucējumu. Gribēju izprast, kas ar mani notiek ķermeņa un emociju līmenī, un tad ar šo informāciju operēt. Tas man ļoti palīdzēja. Nelīdu ārzemju grupās (sarunu forumos – red. piez.), kur pulcējas cilvēki ar robežstāvokļa diagnozi. Lasīju, cik citiem ir slikti un grūti. Latvijā nevienā grupā par mentālo veselību neesmu pamanījusi tādu tendenci, bet citviet cilvēki filmē video, kā viņi raud. Sapratu, ka negribu ar šiem cilvēkiem neko kopīgu. Negribu komunicēt un saistīties, jo tas man atgādina un rauj atpakaļ. Līdzīgi kā alkoholiķim ieiet dzērienu veikalā.
Kad atsāku iet pie psihiatra, viņš pieļāva, ka alerģija, iespējams, nebija no zālēm. Iedzēru tableti vēlreiz un atkal divas nedēļas biju slimnīcā. Ārsts zvanīja un prasīja, kā jūtos. “Man liekas, ka tu mēģināji mani nogalināt,” es atbildēju, noliku klausuli un nekad ar viņu vairs nerunāju. Tā bija zāļu izpausme, es biju apvainojusies. Ierakstīju Google zāļu nosaukumu, un tur bija viss par šīm blakusparādībām. Biju sašutusi, un kopš tā laika vairs neesmu gājusi pie terapeitiem. Sapratu, ka man pašai ar to ir jāstrādā.
Interesanti, ka robežstāvokļa traucējumu gadījumos vienam tā ir bioķīmija smadzenēs, citam nav. Vienam tas ir ģenētiski, citam nav. Vienam tas var rasties dzīves laikā, cits ar to piedzimst. Tā slimība ir tik neskaidra, un faktori var būt dažādi, kas to var izprovocēt.
Baidos teikt, ka zinu visas nianses, taču vadu sevi jau salīdzinoši ļoti labi. No nekontrolējamas viesuļvētras tas ir kļuvis par paredzamu vēju, kurš var iepūst un var neiepūst. Tas ir klātesošs process. Slimības nosaukums ir interesants ar vārdu “robežas”. Tā ir viena robeža, kuru pārkāpjot, esi cits cilvēks. Bieži vien es robežas pārkāpju, jo uz mani tiek izdarīts pārāk liels spiediens. Gan ārējais, gan manis pašas izdomātais sabiedrības spiediens par to, kādai man ir jābūt, kādu mani mīlēs un kādu sabiedrība mani pieprasa.
Visiem būtu vieglāk dzīvot, ja mēs paši vairāk turētu savas robežas un mazāk spiestu uz svešām robežām. Tad pilnīgi visiem cilvēkiem būtu vieglāk dzīvot. Nevis tiem, kuriem ir ierakstīta kaut kāda diagnoze blociņā, bet visiem. Tas ir klātesošs process, kuru var atvieglot, izturoties pret otru cilvēku ar pietāti.
