Kampaņā Viss ir Norm.a ik mēnesi piedāvājam vienu reālu stāstu par to, kā cilvēks no mūsu vidus mācās sadzīvot ar savas psihiskās veselības vajadzībām. Septītais no kopumā divpadsmit ir Aivja stāsts par bipolāri afektīviem traucējumiem. Katrs stāsts, protams, ir unikāls un ne vienmēr konkrētie traucējumi visiem izpaužas vienādi. Vēl svarīgāk – ne vienmēr tos var mazināt ar vienām un tām pašām metodēm. Tomēr ir dažas kopīgas lietas, kas vieno visus stāstus: ir svarīgi palīdzēt atpazīt simptomus un brīdi, kad cilvēks pats tos vairs nespēj regulēt, lai savlaicīgi lūgtu palīdzību līdzcilvēkiem un uzticamiem speciālistiem.

Vēstuli Aivim un citiem, kas saskārušies ar bipolāri afektīviem traucējumiem, uzrakstījusi psihiatre Liena Lapiņa (Aivja stāstu var izlasīt vai noskatīties šeit).

Sveiks, Aivi!

Tavs stāsts raisa asociācijas ar aizraujošu piedzīvojumu grāmatu, kuras galvenais varonis devies tālā, neprognozējamā un dažbrīd pat bīstamā braucienā. Ceļš te iestiepjas tumšā metro dziļi pazemē, te negaidīti uzšaujas gaisā un turpinās augstu debesīs nelielā lidaparātā, kuru šurpu turpu svaida spēcīgas vēja brāzmas, teju pilnībā ierobežojot manevrēšanas un kontroles iespējas. Tomēr tas nav fragments no piedzīvojumu grāmatas, tas nav izdomāts stāsts, tā ir Tava reālā dzīves pieredze, Tavs dzīves ceļš, kas ir vedis augšup un lejup, liekot piedzīvot ļoti plašu emociju, domu un izjūtu spektru.

Šī ceļa sākums – diagnozes konstatēšanas brīdis – ir grūts, ar neziņu, nedrošību un satraukumu pildīts laiks. Tev, Aivi, tas jau ir aiz muguras. Tu, kā pats norādi, esi veiksmīgi izkūlies cauri pašam grūtākajam ceļa posmam. Tu esi iepazinis šo traucējumu teorētiskos un praktiskos aspektus, būtībā esi kļuvis par bipolāro traucējumu norises un izpausmju ekspertu.

Tev ir skaidrs pašpalīdzības plāns, kas palīdz pārvarēt slimības grūtos periodus. Tu esi atklājis atbalsta personu palīdzošo nozīmi. Tev ir, kam uzticēties situācijās, kad vairs nevari paļauties uz savu domu un sajūtu saikni ar realitāti un to atbilstību Tavām reālajām iespējām. Tavi tuvie cilvēki – ģimene, draugi, kolēģi – ir Tavs stiprais plecs, un, es teiktu, pat racionālais prāts krīzes situācijās. Un Tu aizvien turpini meklēt efektīvākos veidus, kā kontrolēt un mazināt savus veselības traucējumus – veidus, kā neiekāpt tajā metro un neļauties lidojumam (kas mānijas stāvoklī var šķist tik vilinošs).

Bipolāri afektīvie traucējumi ir hroniski cikliskas norises garastāvokļa traucējumi, kuru gadījumā pacilāta garastāvokļa un paaugstinātas aktivitātes periodi mijas ar nomāktu noskaņojumu un pazeminātu aktivitāti. Vēsturiski šo traucējumu apraksti atrodami jau seno grieķu un persiešu laikā, tā nav jauna vai nesen atklāta slimība. Tomēr ārstēšanas metodes ir būtiski progresējušas un mainījušās.

Medikamentiem ir ļoti būtiska nozīme bipolāri afektīvo traucējumu ārstēšanā, un parasti jārēķinās ar ilgstošu medikamentu lietošanu un arī medikamentu maiņu atbilstoši slimības fāzēm. Regulāri lietotas zāles palīdz mazināt vai novērst lielāko daļu slimības simptomu. Blakusparādības var līdz minimumam mazināt, pielāgojot medikamentu devas vai mainot medikamentus.

Labākus ārstēšanas rezultātus var panākt, medikamentozo ārstēšanu kombinējot ar psihoterapeitisku vai psiholoģisku palīdzību. Jo slimību nosaka ne tikai bioloģiskie, bet arī psiholoģiskie un sociālie faktori. Psihoterapeits vai klīniskais psihologs var palīdzēt apgūt ikdienā pielietojamas prasmes slimības simptomu un paasinājumu atpazīšanai un novēršanai, kā arī veicināt slimības pieņemšanu un spēju sadzīvot ar to.

Tavs piemērs, Aivi, ir apliecinājums, ka ceļš pie veiksmīgas terapeitiskās sadarbības ar speciālistiem ne vienmēr ir viegls un īss. Psihiatra un pacienta sadarbība ir ļoti personiska, tādēļ var paiet laiks, līdz tiek atrasts savs speciālists. Svarīgi nepadoties un turpināt meklējumus līdz atrasts kāds, kuram spēj uzticēties, pie kura jūties uzklausīts un saprasts un kas palīdz justies labāk.

Lai neļautu slimībai izpausties, ir atbilstoši jāpielāgo dienas režīms un dzīvesveids – tam jābūt regulāram un strukturētam. Vērojot un pierakstot izmaiņas garastāvoklī, miega režīmā, enerģijas līmenī un domu saturā, laika gaitā var iemācīties atpazīt slimības paasinājuma agrīnās pazīmes un veicinošos faktorus, lai varētu savlaicīgi rīkoties un apturēt simptomu attīstību, pirms tie paspēj izvērsties. Jāpievērš uzmanība izmaiņām no individuālās normas.

Par depresijas tuvošanos var liecināt izolēšanās no draugiem, vienaldzība pret apkārtējiem cilvēkiem un norisēm, vajadzība pēc ilgāka naktsmiera un snauduļošana pa dienu, pastiprināta tieksme pēc saldumiem vai apetītes pazemināšanās. Mānija jeb hipomānija nereti aizsākas ar nespēju koncentrēties, neierastu runīgumu un paātrinātu runas tempu, aizkaitināmību, enerģijas pieplūdumu, pārmērīgu optimismu, naudas šķērdēšanu.

Svarīgs ir pietiekams miega ilgums, regulāras ēdienreizes, fiziskās aktivitātes, stresa mazināšana un līdzsvara nodrošināšana starp darbu un atpūtu. Strukturēts dienas režīms palīdz stabilizēt garastāvokli, ievieš zināmu stabilitāti un kārtību mānijas fāzē un var būt motivācija paveikt ierastās aktivitātes depresijas periodā. Neraugoties uz visiem šiem centieniem un rūpīgu profilaktisko pasākumu ievērošanu, slimība reizēm var saasināties.

Paasinājumos svarīgi nezaudēt cerību, nepadoties, saglabāt ticību, ka grūtības pāries. Depresija nav mūžīga, arī mānija kaut kad beidzas, domas un sajūtas ar laiku mainās. Palīdzošs var būt stabilitātes periodā izstrādāts un rakstveidā sagatavots rīcības plāns krīzes situācijām – uzskaitījums pa punktiem, atspoguļojot, ko vari darīt pats, kā var palīdzēt citi un kur vērsties pēc psiholoģiskas vai medicīniskas palīdzības.

Aivi, Tu mini, ka zemākais vai pagrieziena punkts bija pašnāvības mēģinājums. Varu tikai iedomāties, cik dziļas un smagas iekšējas ciešanas bija pārņēmušas, lai izšķirtos par šādu soli. Savā ziņā dzīve ir devusi Tev vēl vienu iespēju būt un pierādīt, ka, neraugoties uz kāpumiem un kritumiem, Tu vari būt piederīgs un noderīgs sabiedrībai un pasaulei un piedzīvot cilvēcisku laimi.

Savā stāstā apraksti situācijas, kurās esi zaudējis kontroli pār sevi un vēlāk izjutis kaunu un nožēlu par savu uzvedību vai izteikumiem. Tev taisnība, šīs situācijas ir svarīgi pārrunāt – gan ar situācijā iesaistītajām personām, gan ar veselības aprūpes speciālistiem. Visbiežāk tās nav saistītas ar egoismu vai sliktām rakstura īpašībām, bet ir vērtējamas kā slimības izpausmes.

Aivi, Tu neesi izvēlējies saslimt, tā vienkārši ir noticis. Tomēr arī Tev līdzīgi kā daudziem citiem bipolāro traucējumu skartajiem ir iespēja dzīvot pilnvērtīgu un veselīgu dzīvi. Slimība ir tikai daļa no Tavas dzīves, un Tu vari ietekmēt to, cik lielā mērā ļaut slimībai kontrolēt Tavu dzīvi.

Lasot Tavu stāstu, rodas iespaids, ka savu bipolāro traucējumu pārvarēšanas recepti jau esi atklājis. Saklausu, ka Tevī ir daudz iekšēja spēka un izturības, un ticu, ka tiksi galā ar visiem pārbaudījumiem, kas var sagaidīt nākotnē. Tavs stāsts noteikti būs arī ļoti nozīmīgs atbalsts un palīgs tiem, kuri piedzīvo līdzīgas veselības problēmas, un īpaši tiem, kuri vēl ir tikai šī ceļa pašā sākumā.

Liena Lapiņa, psihiatre