Ārsts-psihiatrs Raivis Logins: Speciālists palīdz labāk izprast sevi un robežstāvokļa personības traucējumus
Kampaņā Viss ir Norm.a ik mēnesi piedāvājam vienu reālu stāstu par to, kā cilvēks no mūsu vidus mācās sadzīvot ar savas psihiskās veselības vajadzībām. Sestais no kopumā divpadsmit ir Madaras stāsts par robežpersonības traucējumiem. Katrs stāsts, protams, ir unikāls un ne vienmēr konkrētie traucējumi visiem izpaužas vienādi. Vēl svarīgāk – ne vienmēr tos var mazināt ar vienām un tām pašām metodēm. Tomēr ir dažas kopīgas lietas, kas vieno visus stāstus: ir svarīgi palīdzēt atpazīt simptomus un brīdi, kad cilvēks pats tos vairs nespēj regulēt, lai savlaicīgi lūgtu palīdzību līdzcilvēkiem un uzticamiem speciālistiem.
Vēstuli Madarai un citiem, kas saskārušies ar robežpersonības traucējumiem, uzrakstījis ārsts-psihiatrs, narkologs Raivis Logins (Madaras stāstu var izlasīt vai noskatīties šeit).
Labdien, Madara!
Izlasot Tavu stāstu un noklausoties interviju, man jāatzīst, ka esi ļoti uzskatāmi un precīzi aprakstījusi robežstāvokļa personības traucējumu simptomus, to manifestāciju ikdienišķās situācijās un potenciālās sekas uz cilvēka dzīves kvalitāti un funkcionēšanu sabiedrībā ilgtermiņā.
Slimības kodols slēpjas tās jēdzienā – robežstāvokļa personības traucējumi, un tas būtu saprotams ne tik daudz kā neturēšanās robežās vai rāmjos, bet kā eksistēšana dažādu emocionālo domēnu robežās praktiski vienlaicīgi – balansējot uz robežas starp veselo saprātu un “neprātu”.
Robežstāvokļa personības traucējumi ir viens no vairāk pētītajiem un izplatītākajiem personības traucējumu veidiem. Sabiedrībā vidēji nepilniem 6% cilvēku kādā brīdī dzīves laikā varētu diagnosticēt robežpersonības traucējumus. Pirmās pazīmes parasti novēro pusaudža vecumā, kad minētos traucējumus ir viegli sajukt ar tā sauktajām hormonu krīzēm. Pieaugot šķiet, ka stāvoklis paliek tikai sliktāks un aizvien mokošāks, līdz cilvēks sāk apzināties, kas ar viņu notiek, gūst briedumu, rūdījumu un pieredzi, ka var tikt ar to galā, var to nokontrolēt, un pašsajūta pakāpeniski uzlabojas. Arī Tavā stāstā šo metamorfozi jeb pārvēršanos var pamanīt.
Tu pieminēji, ka zināmā mērā Tev palīdzēja tieši pirmā konsultācija pie psihiatra, kad uzzināji savu diagnozi un sāki šķetināt pavedienus, lai labāk izprastu gan savu slimību, gan to, kā tā ietekmē Tevi. Šāda apņemšanās ir tikai un vienīgi apsveicama, un var redzēt, ka Tu spēj laicīgi jeb profilaktiski atpazīt nopietnākos simptomus un tos novērst jeb neizprovocēt recidīvu.
RPT ārstēšanā visbiežāk pielieto tieši psihoterapiju vai medikamentus kombinācijā ar psihoterapiju – galvenokārt tad, ja dominē tādi uzvedības, domāšanas vai emociju traucējumi, kas būtiski var pasliktināt dzīves kvalitāti un apdraud cilvēka veselību vai dzīvību, piemēram, smaga depresija, pašnāvnieciskas domas, psihoze un tamlīdzīgi.
Saprotu arī, kādēļ psihiatrs tomēr nolēma uzsākt medikamentozo terapiju ar zālēm, no kurām reti, tomēr var attīstīties nopietnas blakusparādības, kā bija Tavā gadījumā. Google praktiski visām zālēm var atrast “biedējošas” blaknes. Zāles ir domātas, lai ārstētu, nevis radītu “mākslīgu labsajūtu”, kā to dara apreibinošas vielas un narkotikas.
Konsultācijas pie psihologa, psihoterapeita vai psihiatra cilvēkam ar robežstāvokļa personības traucējumiem palīdzētu labāk izprast gan sevi, gan savu slimību. Pašizglītošanās, pašterapija vai tā saucamais paškoučings ir nozīmīgi terapijas posmi, tomēr vienlaikus arī ārkārtīgi nogurdinošs un laikietilpīgs process – īpaši, ja cilvēks to dara viens, bez konkrētas vīzijas, virziena, strukturētības un atbalsta pareizajā brīdī.
Speciālists var sniegt profesionālāku un objektīvāku atgriezenisko saiti, kā arī mērķtiecīgus ieteikumus. Svarīgākais ir savstarpēja cieņa un uzticēšanās.
Paldies Tev, ka dalījies ar savu dzīvesstāstu! Paldies par Tavu uzdrīkstēšanos, drosmi un atklātību runāt par savu slimību, vienlaikus palīdzot mazināt stigmu un aizspriedumus pret psihiskām saslimšanām. Piemēram, depresija, iespējams, ir vairāk sociāli “izreklamēta” un līdz ar to – sabiedrībai vieglāk saprotama. Taču tas nav tik viennozīmīgi robežpersonības traucējumu gadījumā, jo vēsturiski šos traucējumus sauca par psihopātijām un cilvēkus, kurus tie skāra – par psihopātiem. Tas ir ārkārtīgi aizskarošs, nekorekts un pazemojošs apzīmējums, kas mūsdienu leksikā saglabājies kā truls, sarūsējis duncis, ar kuru tikai baksta un dursta, nevis akurāti sadala, izanalizē šo problēmu, lai pilnvērtīgāk izprastu traucējumu būtību un pieņemtu to skartos cilvēkus nevis kā anormālus, bet gan vienkārši nedaudz citādākus. Citējot Žanu Liku Godāru – katram stāstam vajadzētu būt ar sākumu, vidu un beigām, bet ne vienmēr tieši tādā secībā.
