Ofēlijas stāsts: Baidījos pazaudēt cilvēkus sev apkārt, ja parādīšu tās šausmas, kas notiek manā galvā

Pirmās pazīmes, ka kaut kas nav kārtībā ar manu mentālo veselību, sākās sešu deviņu gadu vecumā, un tās bija diezgan nopietnas problēmas. Arī pusaudža gados bija diezgan traki. Aizdomas par to, ka kaut kas īsti nav līdz galam kārtībā, radās tajā vecumā. Saprašana par to, kas īsti notiek, parādījās stipri pēc pilngadības. Tajā brīdī biju ļoti nestabila – daudz raudāšanas, dusmu un apjukuma. No 13 līdz 16 gadu vecumam bija halucinācijas, mani vajāja tēls no šausmu filmas, kamēr biju dzīvoklī. Bija ļoti daudz tā, ko tagad atpazīstu kā panikas lēkmes un trauksmi, spēcīgas depresīvās epizodes, kad nevarēju izkāpt no gultas un aiziet uz skolu. Vienkārši fiziski nespēju ikdienā funkcionēt.

Ceļš uz saprašanu sākās, kad sāku apmeklēt terapiju. Tas bija pirms četriem gadiem – 22 gadu vecumā. Pamazām sapratu, ka ir nopietnāk, nekā sev visu laiku esmu stāstījusi, ka ir daudz dažādu problēmu, ar kurām jātiek galā.

Sākumā problēmas šķita nesaistītas, izkaisītas un nedaudz savādas. Ar laiku viss sāka likties kopā – tas varētu būt no šī, tas varētu nākt no tās traumas, tas varētu būt saistīts ar šo. Līdz tam bija liels apjukums un sajūta, ka vienkārši esmu slinks cilvēks, kas nevar ar visu tikt galā. Nebija skaidrs, ko īsti darīt.

13 gadu vecumā īsi apmeklēju psihologu, lai pierādītu, ka tēvs mani ir emocionāli ietekmējis. Vēlāk, ap 16 gadu vecumu, bija terapija, taču tur nāca ārā liela homofobija, un es ātri pametu. Ja man kāds mēģina paskaidrot, ka satikties ar meitenēm nav labi, un īpaši, ja to dara psihologs, tad es to (terapiju – red. piez.) nevēlos darīt. Tāpēc bija liela pretestība pret terapiju un psihologu. Tikai 22 gadu vecumā beidzot pieņēmu, ka tas tiešām ir nepieciešams.

Šī diagnoze nozīmē diezgan smagi sačakarētu dzīvi. Es nepabeidzu vidusskolu, pazaudēju draugus. Sev ļoti dažādos veidos, ne tikai fiziski, darīju pāri, jo nesapratu, kas notiek. Biju apjukusi un bieži izmisumā. Esmu dzīvē izdarījusi ļoti daudzas lietas, kurām ir negatīvas sekas, kuras, visticamāk, nebūtu darījusi, ja man būtu kaut mazākā skaidrība, kas notiek. Manas attiecības ar ģimeni, vecākiem un citiem cilvēkiem būtu pilnīgi citādākas.

Bija sarežģīti. Bija daudz histēriju, daudz vainas apziņas par to, ka neesmu gana laba un vērtīga, ka nespēju. Kaut kā mēģināju kompensēt to ar būšanu atvērtai un jaukai. Cik spēju, mācīties un būt inteliģentai. Taču bija pretestība pret psihologiem un mentālo veselību. Tas jau tikai amerikāņiem tā. Cilvēks pats var visu risināt. Uzskatīju, ka vienkārši esmu slinka, nesavākta un nevaroša.

Vienā brīdī aptvēru, ka man droši vien ir depresija, bet visu laiku bija sajūta, ka varu ar to tikt galā, ka viss būs kārtībā. Halucinācijas norakstīju uz to, ka man ir dzīva iztēle. Trauksmi norakstīju uz to, ka man bijušas traumas vai esmu ko sliktu saēdusies. Tā dzīvoju – kaut kā sev visu laiku skaidroju, ka tas ir normāli. Es neesmu gana laba, gana spējīga, bet tas viss ir normāli, un es to varu atrisināt.

21 gada vecumā pieredzēju traģēdiju, pēc kuras sapratu - brīdī, kad atgriezīšos Latvijā, sākšu terapiju un meklēšu palīdzību, jo tā bija diezgan smaga trauma. Taču pagāja ilgs laiks, iekams saņēmos, kamēr man ieteica kādu, kuram varētu uzticēties. Tas bija ilgs ceļš – nonākt līdz tam, ka ne viss ir mans raksturs un mana vaina, ka ir jāmeklē palīdzība.

Viens no maniem tuvākajiem draugiem un svarīgākajiem cilvēkiem mūžā bija pirmais pieaugušais, kuram bija kapacitāte un vēlme man palīdzēt. Līdz tam cilvēkiem bijusi kapacitāte, bet nebija vēlmes ieguldīties. Vai arī bija vēlme ieguldīties, bet nebija spēka un iespēju man palīdzēt. 17 gadu vecumā šis cilvēks bija pirmais, kurš spēja kaut kādā veidā palīdzēt un kaut ko risināt. Šis cilvēks ar sarunu panāca, ka vairs nedaru sev pāri. Vēlāk viņš bija tas, kurš ieteica pirmo terapeiti un atbalstīja mani. Īsu brīdi, kamēr pašai nebija naudas terapijai, viņš man šo naudu aizdeva. Šis viens cilvēks manā dzīvē ir izdarījis ļoti daudz. No apkārtējiem un draugiem bija atbalsts un palīdzība, taču šis cilvēks ļoti iezīmējas kā palīdzošs.

Pietrūka informācijas

Būtu vajadzējis, ka ir brīvāk pieejama informācija par to, kas ir trauksme, panika, depresija. Informācija par to, ka neesmu vienkārši slinks un nevērtīgs cilvēks, bet ka ir problēmas, kuras ir jārisina. Apzinājos, ka man bērnībā un vēlāk ir bijušas smagas traumas, kas būtu jārisina. Bet tolaik bija aizspriedumi pret mentālo veselību. Pret to, ka jāiet meklēt ārsta palīdzība. Nebija pieejama informācija.

Reizēm pēkšņi sāku raudāt un jutos tā, it kā tūlīt nomiršu, nevarēju paelpot, sirds dauzījās. Tā notiek. Acīmredzot, tā ir lieta, kas ar mani notiek. Jūtīgs bērns, ko padarīsi?! Ja tajā brīdī būtu sapratusi, kas ir panikas lēkmes un trauksme, kāpēc dažreiz nevaru izkāpt no gultas un nevaru pabeigt vidusskolu, tas būtu palīdzējis. Informācijas pieejamība.

Tā stigma bija nākusi no apkārtējiem – kopš bērnības tik daudz un dažādos veidos, ka es to biju ielaidusi sevī. Kad sāku terapiju, ar to bija jāstrādā. Un brīdī, kad sāku dzert zāles. Sākumā izrakstīja nomierinošās zāles panikas lēkmēm. Man jau par to bija šausmīgi. Pirmajā reizē, kad man izrakstīja antidepresantus, jutos briesmīgi. Kā? Ar mani taču nav tik slikti! Es taču pati varētu tikt galā! Taču es nevaru bez zālēm tikt galā.

Ilgi pretojos zālēm, ilgi gāju uz terapiju, mēs risinājām, un man palika labāk, bet tāpat bija skaidrs, ka nevaru līdz galam tikt galā. Bija ilgs process kopā ar terapeiti. Meklēju visus iespējamos risinājumus, lai man nebūtu jādzer zāles. Arī no ģimenes bija spiediens, ka tas nav nepieciešams. Bet, tiklīdz sāku dzert zāles, strauji palika labāk. Vēl arvien nav perfekti. Nav tā, ka es varētu tikt galā ar savu mentālo veselību, taču palika daudz labāk.

Biju arī psihiatriskajā slimnīcā. Pēc tam pametu darbu, jo tas grāva mentālo veselību. Biju bez darba, līdzekļiem, resursiem. Paliku bez terapijas, par spīti tam, ka man bija skaidrs, ka man tā ir kritiski nepieciešama. Es dzirdu pozitīvu trendu, ka dažiem maniem draugiem vecāki apmaksā terapiju, jo saprot, ka kaut kas nav līdz galam izdarīts un ar to ir jātiek galā. Tajā pašā laikā vecāka gada gājuma cilvēkiem tas ir spēcīgs arguments – viņi to nevar atļauties. Arī brīdī, kad sāk runāt par budžeta pārkārtošanu, risināšanu, tāpat ir nē.

Nesaprotot, kas notiek, citiem to nevar izstāstīt

Bija cilvēki, kuriem varēju nedaudz pastāstīt par slimību, taču par daudzām lietām sāku atvērties tikai tagad. Daļēji tāpēc, ka nesapratu, kas ar mani notiek. Ja tu nesaproti, kas ar tevi notiek, tu nevari īsti izstāstīt. Es varēju pastāstīt par to, ka mājās ir slikti, ka tur ir trakas situācijas, ka man ar skolu ir sarežģīti, ka man kaut kas sāp. Bet lielās lietas, kas notika manā galvā, un nevērtības izjūta – par to dažreiz varēju nedaudz aprunāties ar draugiem, taču nebija sajūtas, ka ir cilvēks, kuram varu tiešām uzticēties un visu stāstīt. Draugi bija, bet man šķita, ka nesapratīs, tāpēc daudzas lietas nestāstīju. Esmu atvērts cilvēks, par daudz ko dalos. Apzināti dalījos par daudz ko citu, lai nerastos sajūta, ka kaut ko noklusēju.

Par šo to nedalījos, jo dažādi cilvēki bija iedzinuši, ka mentālās veselības problēmas ir kas slikts – ja man ir šīs problēmas, es esmu slikta, nemīlama. Man bija bail pazaudēt cilvēkus sev apkārt, ja parādīšu pārāk daudz no tām šausmām, kas notiek manā galvā. Ka, esot nemīlamai, pazaudēšu to, kas man ir.

Tās ir tieši tādas pašas veselības problēmas kā saaukstēšanās vai salauzta kāja. Tā ir lieta, ko var ārstēt, vienkārši to nevar tik labi redzēt. Šobrīd man par to nav stigmas. Dažreiz brīžos, kad ir sliktākas epizodes, uztraucos, ka būšu par daudz, ka kāds to nevarēs izturēt, ka kādu pazaudēšu, ka nevarēs izturēt šo sarežģīto situāciju.

Es labāk saprotu, ka ir nogurdinoši būt ar cilvēku, kuram ir smagi sarežģījumi. Tas otru nogurdina un izsūc. Tāpēc cenšos balansēt starp dažādiem cilvēkiem un neuzlikt visu vienam.

Manā gadījumā ir šizofrēnijas un depresijas mīlas bērns. Varbūt vairāk šizofrēnijas, mazāk depresijas, varbūt otrādi. Depresija iedalās depresijā un bipolāros traucējumos. Man ir šizofrēnija un bipolārie traucējumi. Ļoti vienkāršoti, lai var ātri paskaidrot. Dziļāk skaidrojot, ir nedaudz kosmoss.

Dažreiz raudu par to, cik ļoti labāk man tagad ir. Raudu par to, kā esmu sačakarējusi savu dzīvi daudzos veidos. Šur tur pat neatgriezeniski dēļ tā, ka nesāku ko darīt agrāk. Tagad saprotu un jūtu, cik ļoti man ir labāk. Zinu, kāda ir sajūta ar zālēm un bez. Atšķirība ir milzīga. Apzinos, ka man vēl ir daudz darba, iespējams, būs jāpielāgo zāles, jāiet uz dažādiem terapijas veidiem, bet atšķirība ir milzīga.

Pašlaik mana dzīve ir nepārtraukts mentālās veselības hakatons. Visu laiku mēģināt atrast veidus, mehānismus un idejas, kā tikt galā, sakārtot vienu domu, neļauties trauksmei. Pie tā lēnām sāku pierast. Trauksme un halucinācijas notiek un notiks. Tās var būt vieglāk panesamas, bet daudzi simptomi, visticamāk, paliks uz ilgu laiku.

Būs jāiemācās atrast veidus, kā ar tiem tikt galā, bet tas nenozīmē, ka tie pazudīs. Vienā brīdī tas vairs nebūs hakatons, kur man visu laiku jādomā jauni veidi, bet varēšu paņemt no plauktiņa risinājumu un izmantot. Risinājumi būs jālieto vēl ilgi.

Lai spētu strādāt, vajadzīga regulāra terapija

Ilgi meklēju darbu un secināju, ka bez terapijas es nevaru strādāt. Ja nestrādāju, nav naudas, nevaru iet uz terapiju. Tas bija kā apburtais aplis, un sveši cilvēki Tviterī izpalīdzēja. Tagad atkal eju terapijā, atsāku meklēt darbu, bet ir skaidrs, ka man ir darbspēju zudums. Ir vairākas profesijas, kuras intelektuāli es varētu darīt, bet man nav uzmanības un spējas darīt ilglaicīgi. Tas traucēs mentālajai veselībai. Pat tad, ja apkārt ir veselīgs kolektīvs un vide, es nebūšu spējīga to darīt. Tāpēc šobrīd jāskatās uz profesijām, kas saistītas ar cilvēkiem.

Sabiedrībā ir dažādi burbuļi. Ir cilvēki, kas nav izbrīnīti un priecājas, ka eju uz terapiju. Šobrīd aktīvi strādāju pie tā, lai informācija būtu pieejamāka. Es rakstu tvītus un sarunājos ar cilvēkiem par mentālo veselību. Tomēr ir daļa sabiedrības, kurai tas nav pieņemami, kurai esmu “jukusi un traka”. Kur mana mentālā veselība ir iemesls izteikt noniecinošas, pat draudošas piezīmes.

Es vēlos būt tas piliens dīķī, kas nedaudz saviļņo ūdens virsmu, ļauj citiem turpināt un aizdomāties. Manā ģimenē katram ir kāda mentālā problēma. Pārsvarā no traumām. Būtu palīdzējis, ja mēs visas jau iesākumā saprastu, ka ir problēmas, kuras jārisina. Ja mēs visas to darītu, man būtu vieglāk, jo pār mani nenāktu pilnīgi nesaprotamās apkārtējo problēmas un būtu atbalsts cilvēkos, kuri zina, ka šo vajag risināt, šis ir risināms, ka drīkst par to runāt un tevi nenosodīs.

Tu neesi viens. Ir daudz cilvēku, kuriem ir problēmas un kuri tās risina. Nav jābaidās no terapeitiem. Nav jābaidās no psihiatriem. Nav jābaidās no zālēm, tās ir ļoti attīstījušās. Ja nepieciešamas zāles, tas nenozīmē, ka tu pārvērtīsies par zombiju, kuram vairs nav emociju, kurš nevar būt radošs. No tā nav jābaidās. Tas ir sarežģīti un grūti, bet palīdzība ir pieejama.

Mentālā veselība - pašas rokās

Ir daudz vieglāk. Esmu iemācījusies saprast, kas ar mani notiek. Šobrīd ir trauksme, bet es varu ar to tikt galā un saprast, ka tās ir ķermeņa un mentālās veselības reakcijas, kas bieži ir nesaistītas ar realitāti. Gandrīz vienmēr varu pateikt, kā jūtos, un lielākoties – kāpēc tā jūtos. Spēju saprast, ka šī brīža histērija vai panika pāries. Ir svarīgi saprast, ka tas viss pāries. Tas ir stāvoklis, kurā šobrīd atrodos, tas nepadara mani par sliktu cilvēku.

Vissvarīgākais bija darbs, ko ieguldīju sevī. Apkārtējie cilvēki var palīdzēt, pasniegt roku, pieturēt, apskaut brīžos, kad ir pārāk smagi, bet tas reālais darbs ir pašam ar sevi. Terapeits palīdz parādīt un uztaisīt plauktiņus, kur var sakārtot lietas, bet kārtošana jāveic pašam.

Tev var dot padomus un idejas, bet mentālās veselības būvēšana un kārtošana ir tavās rokās. Ja tu ieguldies un saproti, ka tev tas ir svarīgi, ka gribi ar to strādāt, tas notiks raitāk un varēsi labāk tikt galā.

Svarīgākais, ko esmu sapratusi ir tas, ka mentālās veselības slimības ir tieši tādas pašas kā visas pārējās. Psihiatriskās zāles ir tādas pašas kā pārējās. Līdzīgi kā brilles – var dzīvot un funkcionēt bez brillēm, bet brilles ļoti uzlabo dzīves kvalitāti un ļauj funkcionēt pilnvērtīgi.